Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ŠMALKALDES ARTIKULI UN EKUMENISMS

martin-luther-1526.jpg!Blog

Lutera ekumenisko principu demonstrācija

Konfesionāli noskaņotiem luterāņiem bieži pārmet, ka tie nav ieinteresēti ekumeniskajā dialogā dažādu baznīcu starpā. Modernais ekumenisms ir lielā tēma daudzām mūsdienu baznīcām. Pasaules luterāņu federācija (PLF) ir iesaistījusies ekumeniskajā dialogā ar Romas baznīcu un citām baznīcām.

1999. gadā Augsburgā tika pieņemts Romas katoļu un PLF kopīgs paziņojums par XVI gadsimta abpusējo doktrinālo lāstu uzskatīšanu par novecojušiem un tādēļ mūsdienām neadekvātiem, proti, tādiem, kuriem tagad ir tikai vēsturiskas ilustrācijas funkcija.

Daudziem no mums spilgtā atmiņā saglabājusies Dr. Toma Hardta un Anglikāņu baznīcas kanoniķa (tagad bīskapa) Dr. Kristofera Hilla diskusija par Anglijas baznīcas 39. artikuliem un Kopējo lūgšanu grāmatu kā dažādi saprotamu ticības paziņojumu.

Toreiz Dr. Hardts pierādīja, ka šis Anglijas baznīcas doktrinālais paziņojums (ticības apliecība) ar nolūku uzrakstīts tā, lai, piemēram, jautājumā par Kristus miesas un asins patieso klātbūtni Vakarēdienā katrs to varētu saprast viņam pieņemamā veidā.

Dr. Hills, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu ekumeniskajā dialogā ar luterāņiem (šajā gadījumā ar LELB Porvo dokumentu) t.s. Melnajā artikulā par Vakarēdienu centās pierādīt neskaidriem vārdiem apslēptu luterisku mācību. Savukārt Dr. Hardts norādīja uz vienota doktrināli hermeneitiskā principa trūkumu, lai šāda ekumeniska diskusija būtu iespējama.

Ja Anglijas baznīcu vienojošie dokumenti, kuru mērķis ir nodibināt valstī doktrinālā kompromisā dibinātu reliģisku toleranci un sabiedrisku kārtību, apzināti sarakstīti tā, lai tie būtu pieņemami gan sinerģistiem, sakramentāriešiem un fundamentālistiem, gan arī bībeliski evaņģēliski noskaņotajam baznīcas spārnam, tad Lutera ekumenisma pamatprincips ir – aizstāvēt un nosargāt nesagrozītu Evaņģēliju. Šim mērķim neskaidri formulējumi neder.

Abi šie globālās nozīmības ziņā, protams, nesalīdzināmie piemēri norāda, ka mūsdienās gan liberālajiem luterāņiem, gan citām denominācijām, kas aktīvi iesaistījušās ekumeniskajā dialogā, ir ļoti atšķirīgs pamats, kāds bija Luteram. Ja modernā ekumenisma dialoga metode ir doktrinālu problēmu apiešana vai neievērošana, tad Luteram tā bija skaidra doktrināla hermeneitika (doktrīnas atbilstība galvenajam ticības artikulam, jeb grēcinieka taisnošana ticībā), kas balstījās viņa t.s. evaņģēliskajā un bībeliskajā kanonā (visa pamatā Raksti un Rakstos vēstītais Kristus).

Citiem vārdiem, pēc Lutera domām, viņa diskusiju „partneri” – gan Romas teologi, gan Cvinglija, Bucera, Karlštata un Kalvina spārns, definējot doktrīnu, vadījās no atšķirīgiem, viņam nepieņemamiem principiem.

Šmalkaldes artikuli ir sarakstīti kā pamats ekumeniskai diskusijai tik ļoti cerētajā vispārējā Rietumu baznīcas koncilā ar Romas katoļu, luterāņu un citu protestantu piedalīšanos, lai izbeigtu ķīviņus un likvidētu radušos baznīcas shizmu.

Šodien daudziem var likties dīvaini, kā neiecietīgajā un skarbajā tonī sarakstītos Šmalkaldes artikulus varētu uztvert kā pamatu ekumeniskām sarunām ar Romu. Jo tiešām pēc formas un stila Šmalkaldes artikuli ne ar ko neatgādina ekumenismu veicinošu dialogu. Gluži pretēji: Luters tur runā skarbi un tieši, neiecietīgi un nepiekāpīgi.

Taču pēc savas būtības Šmalkaldes artikuli ir daudz evaņģēliskāki un „maigāki” par pāvesta un viņa teologu nostāju. Jo, pēc Romas katoļu domām, vienība panākama vienīgi tādā veidā, ja tiek pieņemti visi Romas doktrinālie paziņojumi un noteikumi. To starpā arī tādi, kas pēc savas būtības bija adiafori, piemēram, baznīcas uzbūves un hierarhijas modelis.

Luters, savukārt, Šmalkaldes artikulos norādījis, ka baznīcas vienībai nepieciešams vienoties tikai tajās mācībās, kas skar kristīgās ticības galveno artikulu – taisnošanu ticībā. Viņš bija gatavs piekāpties pārējās lietās. Tai pašā laikā ir nepārprotams, ka jautājumos, kas skar kristīgās ticības galveno artikulu, Luters piekāpties nedomā. Jo tāda baznīcas vienība, kas balstīta pasaulīgās interesēs, apejot vai pat samaitājot Evaņģēlija vēsti, Luteram bija ne ieguvums, bet smags zaudējums.

Nespēdami sagremot Lutera nepiekāpīgo toni, daži pētnieki secina, ka Šmalkaldes artikulus Luters sarakstījis, lai atstātu savu teoloģisko testamentu nākamajām paaudzēm, jo tajā laikā Luters bija smagi slims, un daudzi domāja, ka viņš drīz mirs.

Lutera veselības stāvokļa dēļ tā tas arī bija, tādēļ ir iespējams, ka Lutera veselība un gaidītās nāves tuvums ietekmēja un lika Luteram īpaši tieši un skaidri formulēt 19 artikulus, kas sagrupēti trīs sadaļās. Tomēr vairums pētnieku uzskata, ka galvenais iemesls tomēr ir bijis gaidītais brīvais kristīgās baznīcas vispārējais (ekumeniskais) koncils.

Par labu šim spriedumam runā arī paša Lutera Šmalkaldes artikulu priekšvārds, ko izlasījuši un parakstījuši 44 mācītāji un teologi (par diviem parakstījušies: Bugenhāgens – Johana Brenca vārdā, Frederiks Mikonijs – Justa Mēnija vārdā. Urbans Rēgijs ir parakstījies visas Hanoveres baznīcas vārdā un Dr. Johans Langs savu Erfurtes Evaņģēlija līdzstrādnieku vārdā. Līdz ar to zem šiem parakstiem varam saskatīt lielu ticīgo skaitu, kā arī to veidu, kā tie pārstāvēti ar 44 baznīcu vadītāju parakstiem.

Viens cilvēks gan ir parakstījies citādi nekā visi citi, proti, ar iebildi – un tas ir Filips Melanhtons. Pēc sava paraksta viņš ir pievienojis atrunu, ka viņš ir gatavs pakļauties pāvestam, ja tas apdomātu un pieņemtu artikulos izteikto ekumeniskās diskusijas pamatu.

Iespējams, ka šis nelielais vēstījums liecina par Melanhtona kā Lutera pēcteča un Reformācijas nākamā vadoņa pretenzijām, cenšoties sagatavot augsni „auglīgākai” diskusijai ar pāvestu, nekā to Šmalkaldes artikulos izklāsta „skarbais un neiecietīgais” Luters.

Lutera nometne bija centusies pārliecināt par vispārējā baznīcas koncila nepieciešamību daudzus gadus. Taču ne pāvests Klements VII , ne Pāvils III šādu koncilu sasaukt nevēlējās, lai arī uz to pastāvēja imperators Kārlis V. 1535. gada novembrī Luters tikās ar pāvesta legātu Pjetro Paolo Vergerio. Luters jau tad bija skeptiski noskaņots par brīva un vispārēja baznīcas koncila iespējamību.

Viņš teica Vergerio: ja arī šāds Koncils notiktu, pāvests parūpētos, lai laiks tiktu pavadīts neauglīgās diskusijās par priestera tērpu garumu, mūku tonzūrām un tamlīdzīgi. Tāpat Luters ievēroja, ka visas pāvesta piedāvātās vietas, kur noturēt koncilu, ir pāvesta kontrolētas teritorijas. Kļuva skaidrs: ja arī šāds Koncils jelkad notiks, tas būtu organizēts tā, lai Luteru un viņa sekotājus arestētu un sodītu.

Vergerio pašu Lutera personība un viņa mācība dziļi ietekmēja. Atvadoties un sēžoties zirga mugurā, Vergerio teica Luteram, „Esiet gatavs un nopietni sagatavojieties koncilam!” Vēlāk Vergerio kļuva luterānis un kalpoja Virtenbergas hercogam.

Mantujā paredzētais koncils tā arī nekad netika sasaukts, taču Lutera ekumenisko sarunu pamats, kas izklāstīts Šmalkaldes artikulos, ir tapis. Šodien konfesionāliem luterāņiem Šmalkaldes artikuli ir ne vien ticības apliecība, bet tie kalpo arī kā matrica mūsdienu ekumeniskajām pārrunām ar citām baznīcām, ja vien tādas jelkad notiktu.

5104ydXSnSL

Ričards T. Bučers (Richard T. Bucher) savā grāmatā „The Ecumenical Luther” raksta par Lutera un viņa Romas pretinieku ekumeniskās sarunas krīzi šādi: „Lutera un Romas baznīcas cīņas pamatā bija pretrunīgas doktrinālās metodes. Lutera pārmetums Romai bija nevis tas, ka tā baznīcā ieviesa cilvēku sacerētas mācības un tradīcijas, bet gan tas, ka šādas cilvēku (ne Rakstu ) mācības tika padarītas saistošas ticībai, ka Roma nolādēja kā ķecerus tos, kuri tām nepiekrita.”

Šajā nostādnē izpaudās Lutera ekumenisms, ka viņš bija gatavs diskutēt par tradīcijām, kas tieši neapdraud Evaņģēliju, taču palika nelokāms jautājumos, kas dibināti cilvēku tradīcijā un runā pretī Evaņģēlijam.

Šmalkaldes artikulos runa ir par mācību, kas nepieciešama pestīšanai, bet toreiz Roma ekumeniskajā diskusijā nepiekāpīgi ieviesa mācības, kas nebija bībeliskas. Jau 1521. gadā Luters rakstīja, ka, tā kā Roma pasludina katru pāvesta baznīcas paziņojumu par ticības dogmu, pasaule slīkst šajos ticības artikulos.

Tādēļ Luters Šmalkaldes artikulos ietvēra un arī paskaidroja tos ticības artikulus, kurus uzskatīja par nepieciešamiem, noliegdams artikulus, kas bija pestīšanai nepieciešami saskaņā ar Romas uzskatiem, bet nebija bībeliski pamatojami.

Luters, rakstot Šmalkaldes artikulus, vadījās no savas doktrinālās hermeneitikas, kuras pamatā bija Bībeles un Evaņģēlija kanons. Šie divi kanoni jāsaprot, kā visa Lutera hermeneitikas un ekseģēzes kvintesence. Proti, ka Bībele vēstī Kristu un Kristus sniedz Evaņģēliju, ka visa baznīcas kalpošanu noteic šie divi kanoni jeb principi, kas veido Lutera un arī mūsu doktrinālo hermeneitiku.

Ārpus šā „rāmja” arī šodien nav iespējama ekumeniska diskusija ar tiem, kuru uzskati atšķiras. Luters tiešām bija patiess ekumenists, lai arī Šmalkaldes artikulu tonis daudziem varētu likties noraidošs. Taču Luters pazina savu diskusiju partneri pietiekami labi, lai nelolotu ilūzijas par cerētā Mantujas koncila norisi un iznākumu. Un tomēr par spīti tam viņš neskaitāmas reizes apliecināja, ka ir gatavs doties un aizstāvēt Evaņģēliju, lai kur arī šāds koncils tiktu sasaukts.

Ir skaidrs, kas ar Luteru būtu noticis, ja viņš ierastos pāvesta Mantujā. Tomēr lai viņa apņemšanās un drosme ir par piemēru tiem, kas šodienas demokrātijas un humānisma aizsegā zākā Lutera ekumenisko pārliecību un centienus. Tādi ne tikai parāda savu gļēvulību, bet arī bradā kājām Evaņģēliju un nodod visu, par ko Luters bija gatavs maksāt ar savu galvu. Maksāt ne jau plika principa dēļ, bet gan Kristus piedošanas vēsts un baznīcas galvenā ticības artikula dēļ, lai neskaitāmi iegūtu ticību un glābtos no elles.

Tāpat arī Luters cīnījās par kristiešu brīvību, lai cilvēku izgudrotas regulas nepakļautu dvēseles aplamu dogmu verdzībā. Jo cilvēciski noteikumi, ja tie pieņemti par ticības normu, ved maldos, sagandē dzīvi un nolaupa debesis. Luters cīnījās par apvērstu lietu kārtību. Tāds bija viņa ekumenisms, kas pasaules un Romas mērogā nekad nav ticis nopietni uzklausīts.

Mēs, mūsdienu konfesionālie luterāņi, esam Lutera mācības sekotāji. Arī mums ir jābūt gataviem uz ekumenisku dialogu, taču nelolosim ilūzijas, ka reliģiskajā pasaulē būtu notikušas radikālas izmaiņas. Diez vai jelkad notiks ekumenisks koncils pēc Lutera doktrinālās hermeneitikas principiem.

Tādēļ vienīgais reāli iespējamais ekumeniskais dialogs ar pasauli mums ir bauslības un Evaņģēlija sludināšana draudzēs, cik iespējams arī plašāk. Tas ir pacietības un lēnprātības, pazemības un mīlestības noteikts dialogs. Tie luterāņi, kas tam nepiekrīt, zem Šmalkaldes artikuliem droši vien parakstās ar kādu iebildi, līdzīgi Melanhtonam.

Gundars Bākulis

Leave a Reply