Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KORTĀSARS HULIO. STĀSTI

57892

Kortāsars Hulio. Stāsti. Tulk. Guntis Valujevs. – R.: Atēna, 2006. – 206 lpp.

Argentīnieša un parīzieša Hulio Kortāsara (1014–1984) daiļrade jau pēc žanra tiek attiecināta uz tā dēvēto maģisko reālismu. Sirreāla nojausma viņa „Stāstu” tēliem ļauj ieraudzīt un piedzīvot dīvainas lietas, kas norisinās aiz ikdienišķās realitātes plīvura. Tās ir biedīgas vīzijas un šokējošas, neuzbilstamas atklāsmes. Sajūtu ziņā man tas saistās ar H. Kortāsara Latīņamerikas spalvas brāļu H. L. Borhesa un G. G. Markesa darbiem, kā arī ar E. A. Po.

Lai gan, ja labi gribētu, tādu alūziju saknes varētu atvasināt līdz pat Aishilam un senāk. Katrā ziņā tā tumšā dzīle, kurai 20. gs. vidū ir uzracies Kortāsars un tad visu mūžu mēģinājis (turklāt visai sekmīgi) to izteikt vārdos, nav jaunatklājums.

Es teiktu, ka tās esamība ir pieskaitāma pirmspēkiem, par kuriem apustulis Pāvils runā Vēstulē kolosiešiem, un tā nereti pārklājas ar viņa Otrajā vēstulē tesaloniķiešiem pieminēto „netaisnības noslēpumaino spēku”, ko vērīgāki ļaudis laiku laikos ir atskārtuši un mēģinājuši šo fascinējošo nojausmu izteikt.

Tāpēc arī, manuprāt, ironiskā bilde uz grāmatas vāka ar smēķējošo Kortāsaru nezīmējas vis uz miglas pūšanu lasītājiem acīs, bet gan drīzāk uz kodīgo rēgainību, kuru autors, no ārējās realitātes sevī iesūcis, nu grasās izteikt.

Kā šai maģiskajai realitātei izdzīvot cauri ar daudz maz veselu ādu vai vismaz veselu prātu, Kortāsars līdzīgi vairumam citu tās izteicēju nezina. Šai jautājumā mums būtu jāgriežas pie dzīves burvīguma tvērējiem ar viengabalaināku pasauluzskatu. Pirmām kārtām jau pie Dieva pašatklāsmes Bībelē, kurš tur rokās i nojaustu, i vēl nenojaustu spēku un pirmspēku grožus. Un tad – arī pie tiem, kuri ar ticību sirdī savā daiļradē dzīves piņķerus un pinekļus ir šķetinājuši.

Nedomāju, ka to šeit vajadzētu analizēt vēl smalkāk. Iztēles un nojausmas nozīmes zinātāji, kas pārsvarā sakrīt ar literatūras baudītāju loku, pratīs gan novērtēt H. Kortāsara „Stāstus”, gan arī nesagaidīt no tiem vairāk par iespējamo. Nekādas neadekvātas ambīcijas neizvirza arī pats autors, kura stāstos reizēm ir jūtama pašironija, un arī ne viņa prominentie cienītāji.

Sevišķi man iepatikās Pablo Nerudas teiktais: „Ikviens, kurš nav lasījis Kortāsaru, ir nolemts. Nelasīt viņu ir nopietna neredzama kaite, kam ar laiku var būt ellīgas sekas. Kaut kas līdzīgs cilvēkam, kurš nekad nav nogaršojis persikus. Viņš palēnām kļūtu sērīgāks… un, iespējams, pamazām zaudētu matus.”

Vēl tikai piebildīšu, ka Kortāsara lasītāji visdrīzāk arī paši sāks pieredzēt realitātes maģiskumu. Piemēram, kādā nebūt ne jaukā dienā, kad dzīves sīkumi ievārījās tādā putrā, kas nu jau sāka atgādināt Franca Kafkas nepārvaramo bezjēdzības blīvumu, man nācās nedaudz vairāk par stundu dirnēt pie autoservisa.

Mēģinādams abstrahēties no notiekošā murgainuma, lasīju J. Krēsliņa grāmatā rakstu par trimdas rakstnieku Jāni Klāvsonu, kuram īpatnējā kārtā tuvi ir bijuši tieši Kafkas darbi. Un tad pēkšņi – zibens no skaidrām debesīm! – autors J. Klāvsonu salīdzina ar fotogrāfu Mikelandželo Antonioni filmā „Blow up”, kas taču ir uzņemta pēc Kortāsara stāsta „Velna slienas” motīviem, kuru es pavisam nesen biju lasījis. Tā, lūk.

Didzis Meļķis

Leave a Reply