Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ČETRU VEIDU CILVĒKI

33faith2

Ticības alegorija, Johannes VERMEER, 1674, Metropolitan Museum of Art, New York, © Web Gallery of Art

Ir četru veidu cilvēki.

Pirmie ir tie, kuriem, kā tikko sacīts, nekādi likumi nav vajadzīgi. Par viņiem Sv. Pāvils 1. Tim. 1:9 saka: “Bauslība nav dota taisniem”, tas ir, ticīgajiem – jo ticīgie labprātīgi dara visu, ko tie zina un spēj, stingrā paļāvībā vienīgi uz to, ka Dieva labais prāts un žēlastība ir pār viņiem visās lietās.

Otrie šādu brīvību grib izmantot nelietīgi, viltīgi uz to paļaudamies un slinki kļūdami. Par tādiem ļaudīm Sv. Pēteris 1. Vēstulē 2:16 saka: “Kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs.” Tas ir tā, it kā viņš sacītu: brīvība ticībā nedod atļauju darīt grēkus, nedz arī apklāj tos; bet tā dod atļauju darīt dažādus darbus un panest visu, tā ka neviens nav saistīts pie kāda viena vai dažiem noteiktiem darbiem. Tā arī Sv. Pāvils Gal. 5:13 raksta: “Jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai.” Šādi ļaudis jāpiespiež ar likumiem un jāsargā ar pamācībām un brīdinājumiem.

Trešie ir ļauni cilvēki, kas arvien ir gatavi apzinātiem grēkiem; tos nepieciešams piespiest ar garīgiem un laicīgiem likumiem kā mežonīgus zirgus un suņus un, kur tas nelīdz, sodīt viņus ar laicīgo zobenu; kā Sv. Pāvils saka: “Valsts vara nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.” (Rom. 13:3,4)

Ceturtie ir tie, kuri vēl pārdroši un bērnišķīgi šādas ticības un garīgās dzīves izpratnē; tie jāaicina un jāmudina kā mazi bērni – ar noteiktiem un atbilstošiem ārīgiem izrotājumiem, ar lasīšanu, lūgšanu, gavēšanu, dziedāšanu, baznīcas rotām, ērģelēm un līdzīgām lietām, kādas tiek ieviestas vai turētas klosteros un baznīcās – līdz tie iemācās atzīt ticību.

Lai gan šeit pastāv liela bīstamība, ja valdītāji – kā tas diemžēl tagad notiek – pārlieku nopūlas ar tamlīdzīgām ceremonijām un miesīgiem darbiem, itin kā tie būtu īstie darbi, bet atstāj neievērotu ticību, kuru tiem tai pašā laikā vienmēr vajadzētu mācīt; gluži kā māte vienlaikus ar pienu dod bērnam arī citu ēdienu, līdz bērns pats spēj ēst stiprāku barību.

Bet, tā kā visi esam līdzīgi, mums visi šie cilvēki jāpanes, līdz ar viņiem jātur un jānes viss, ko tie tur un nes, nevis jānicina viņi, bet jānorāda tiem pareizais ticības ceļš. Tā Sv. Pāvils māca: “Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji” (Rom. 14:1), tātad – pamāciet viņus. To pašu viņš saka arī korintiešiem: “Tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības.” (1. Kor. 9:20, 21)

Un Kristus, kad no Viņa tika prasīts nodoklis, kuru dot nebija viņa pienākums, jautāja Pēterim: “No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem, vai no svešiniekiem?” Kad Pēteris atbildēja: “No svešiniekiem,” tad Jēzus sacīja: “Tātad pašu bērni ir svabadi. Bet, lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūru un izmet makšķeri un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi.” (Mt. 17:25-27)

Luters

Leave a Reply