Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

LUTERA NOZĪME MŪSDIENĀS

Luther-vor-Cajetan

Šoruden mums ir divas dienas (ar 11 dienu atstarpi), kad pieminam Mārtiņu Luteru, lielo reformatoru, kura vārdā nosaukta kristīgās pasaules mūsu daļa. (*Raksts sacerēts 1983. gada. 9.nov.)

Rīt, 10. novembrī, paiet 500 gadu, kopš dzimis Mārtiņš Luters. 31. oktobrī, Visu Svēto Dienas priekšvakarā, mēs pieminējām izšķirīgo notikumu, kad Luters pienagloja savas 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Šī diena iezīmē evaņģēliskās reformācijas sākumu.

Bībele saka: “Laba slava ir vērtīgāka nekā dārga svaidāmā eļļa, un miršanas diena ir labāka nekā dzimšanas.”(Sal. māc. 7:1) Šie vārdi patiesi raksturo Eiropu laika posmā no Lutera dzimšanas 1483. gadā līdz viņa nāvei 1546. gadā, vai precīzāk – Eiropu 30 gadu ritumā starp 95 tēžu pienaglošanas dienu un Lutera nāves dienu.

Lutera dzimšanas gadā un vēl 34 gadus vēlāk, kad parādījās tēzes, gandrīz visa Rietumeiropa bija Romas katoļu baznīcas ietekmē. Valdensieši un husīti, divi nelieli evaņģēliski grupējumi, cieta no nepārtrauktām vajāšanām un bija spiesti bēguļot Alpu kalnu ielejās. Lutera nāves gadā lielākā daļa Vācijas, gandrīz visa Skandināvija, t.i., Dānija, Norvēģija, Zviedrija-Somija (toreiz apvienota vienā valstī) jau oficiāli bija luteriskas.

Anglija un Skotija, arī Nīderlande un Šveice diezgan strauji pievērsās evaņģēlismam. Arī citās zemēs radās evaņģēliskas kustības. Ne tikai Vācijā, bet arī Anglijā un Skandināvijas zemēs Bībele vai vismaz Jaunā Derība jau bija tulkota un iespiesta dzimtajā valodā.

Tādējādi kristietības vēsturē Lutera dzīves laiks ir nepieredzētu un būtisku pārmaiņu periods. Eiropa Lutera nāves dienā ir daudz labāka nekā viņa dzimšanas vai 95 tēžu pienaglošanas dienā. Nekad cilvēces vēsturē tik ievērojamas reliģiskas pārmaiņas nav noritējušas tik īsā laika posmā, izņemot Apustuļu laiku.

16. gs. reformācijas saturs un nozīme ir īsi ietverta tās divos lielajos principos. Saskaņā ar formālo principu Bībele – Dieva iedvesmotais Vārds, ir baznīcas un ikviena kristieša ticības un dzīves vienīgā augstākā norma un standarts. Saskaņā ar materiālo principu grēcīgais cilvēks ir taisnots un glābts Dieva brīvajā žēlastībā, Kristus grēka izpirkšanas upurī un ticībā Svētajiem Rakstiem.

Arī Romas katoļu baznīca atzina un mācīja, ka Bībele ir Dieva iedvesmotais un nekļūdīgais Vārds, ticības un baznīcas dzīves norma un standarts. Taču tā piebilda, ka arī Romas katoļu baznīcas tradīcija ir līdzvērtīgi iedvesmota un autoritatīva, ka tikai Romas baznīcas iestādes un pāvests ir kompetenti skaidrot Bībeli pareizi.

Pagāja gadi, tajos notika vairākas konfrontācijas ar Romas katoļu baznīcas vadītājiem, iekams Luters saprata Bībeles pavēles kā vienīgo un augstāko normu.

Pirmais disputs notika Augsburgā 1518. gada oktobrī ar kardinālu Kajetānu. Disputa galvenā tēma – attiecības starp sakramentiem un personisko ticību, grēku nožēla un indulgences, par ko Luters rakstīja savās 95 tēzēs.

Luters atteicās pakļauties pāvesta un katoļu baznīcas lēmumiem un mācībām, jo tie bija pretrunā ar Svēto Rakstu mācību. Daudz skaidrāk nekā agrāk Luters saprata, ka pāvests bija kļūdījies daudzos jautājumos un nebūt nebija nemaldīgs, kā to apgalvoja katoļu baznīca.

Otrā konfrontācija notika Leipcigā 1519. gadā, kad Luteram bija publisks disputs ar profesoru Džonu Eku. Šajā disputā Luteram kļuva skaidrs, ka katoļu baznīcas koncili arī bija kļūdījušies savos lēmumos. Piemēram, Konstances koncils 1414.–1415. g. bija notiesājis uz sārta Janu Husu par dažām viņa bibliskajām doktrīnām. Kā bija kļūdījušās baznīcas augstākās autoritātes, tā arī pāvests un koncili, tikai Bībele palika vienīgā nemaldīgā un noteicošā ticības un baznīcas prakses norma.

1520. gadā pāvests publicēja bullu jeb oficiālu vēstuli EXURGE DOMINE [Celies, Kungs], kurā piedraudēja ar ekskomunikāciju, ja Luters neatsauks savu mācību un nepakļausies katoļu baznīcas autoritātei. 1520. gada 10. decembrī Luters ar dažiem draugiem dedzināja ugunskuru Vitenbergas Elsteras vārtu tuvumā. Viņš iesvieda ugunī pāvesta bullu un Romas baznīcas likumu grāmatu, sacīdams: “Tu izkropļoji Dieva patiesību, lai Dievs tevi iznīcina šajā ugunī.”

Romas katoļu vadītāji tīkoja sagūstīt un sodīt Luteru, taču tas nebija iespējams, tāpēc ka Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Gudrais, kura teritorijā Luters dzīvoja, pieprasīja neatkarīgu tribunālu, jo Lutera vaina ķecerībā nebija pierādīta.

Frīdrihs bija visietekmīgākais firsts tā laika Vācijas impērijā, un pārējie firsti nostājās viņa pusē. Jaunievēlētais imperators Kārlis V piekrita nodomam uzaicināt Luteru sardzes pavadībā reihstāga jeb parlamenta priekšā, kuru paredzēja rīkot Vormsā.

Luters nostājās reihstāga priekšā 1521. gada 17. aprīlī. Kad Luteram lika atsaukt pret Romas baznīcu rakstīto, viņš paziņoja, ka viņa sirdsapziņa ir saistīta ar Bībeles Dieva vārdu un viņš nevar neko atsaukt, kamēr nav pierādīts, ka viņš ir runājis pretī Dieva vārdam. Mārtiņš Luters beidza savu atbildi ar pazīstamajiem vārdiem: “Še es stāvu. Es citādi nevaru.”

Pēc šā notikuma Luters cieši un apņēmīgi ievēroja formālo principu, ka tikai Dieva vārds (Svētie Raksti) nosaka visus ticības doktrīnas, baznīcas kalpošanas un kristiešu dzīves jautājumus.

Kādā šā posma darbā viņš raksta: “Baznīca nevar neko lemt un regulēt neatkarīgi no Bībeles. Tas, kurš tā rīkojas, pieder nominālajai baznīcai, kā Kristus saka Jāņa evaņģēlijā 10:27: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.” Viņas nedzird svešinieka balsi, bet bēg no tā.. Nekas jau nekļūst par Dieva vārdu tādēļ, ka to saka baznīca, jo baznīca ir tikai tur, kur Dieva vārds tiek sludināts.. Tātad tas, kas tiek sludināts bez Dieva vārda, nav baznīcas sludinājums, tā ir sātana sinagoga, kas uzlikusi baznīcas masku” (WA 8:49).

Tagad pievērsīsimies Lutera garīgās dzīves pagrieziena brīžiem un to nozīmei.

Pirmā garīgā krīze Luteram bija 1508.–1512. g. Galvenais jautājums – kā saņemt grēku piedošanu un būt drošam par to. Viņa sirdsapziņa bija nemierīga un grēku noslogota. Grēku piedošanas meklējumi un miers Dievā bija viņa dzīves galvenā rūpe.

Katoļu baznīcas mācība prasa pilnīgu grēku nožēlošanu jeb sirdsapziņas pārmetumus grēku dēļ. Grēku nožēlu rada Dieva mīlestība un patiesa vēlēšanās atmest grēkus. Vēl viens grēku piedošanas priekšnoteikums ir visu grēku izsūdzēšana priesterim, kas kalpo kā padomdevējs jeb biktstēvs.

Grēku atlaide jeb Absolūcija tika pasludināta Kristus un svēto mocekļu nopelnu dēļ un baznīcēna grēku nožēlas dēļ. Luteram vienmēr šķita, ka viņa grēku nožēla ir nepietiekama, un katru reizi, kad viņš priesterim atzinās grēkos, viņš vēlāk atcerējās, ka dažus aizmirsis nosaukt, un tā viņu vienmēr māca šaubas, vai grēki patiesi ir piedoti.

Lutera priekšnieks bija Johans fon Štaupics (Johann von Staupitz) – visas Vācijas augustīniešu klosteru pārraugs un Bībeles studiju profesors Vitenbergas universitātē. Kad Luters lūdza Štaupicam padomu, tas viņam izskaidroja, ka Dievs neprasa grēku nožēlu, ko radījusi mīlestība uz Viņu, jo tas ir neiespējami. Nedz arī Viņš prasa visu grēku uzskaiti. Arī tas ir neiespējami, jo cilvēks nespēj apjaust un atcerēties visus savus grēkus.

Pietiek ar apziņu, ka tu esi grēcinieks, kam vajadzīga Dieva žēlastība un grēku piedošana. Grēki tiek piedoti pilnīgi un tikai Kristus pestīšanas upura dēļ, ko Viņš ir piepildījis. Cilvēka grēku nožēla nav nopelns, tā tikai liecina, ka, grēku nastas nospiests, viņš meklē Dieva žēlastību un piedošanu.

Štaupics mudināja Luteru skatīties tikai uz krustu, rētām un Kristus asinīm un saredzēt tikai Pestītāja nopelnus, neviena cita. Kad Štaupics pēc šādas sarunas apliecināja Luteram visu grēku piedošanu Kristus asinīs un upurī, Lutera sirdī pirmo reizi ienāca svētīgs Dieva miers.

Viņš vēlāk par to rakstīja Štaupicam – ar drauga atbalstu viņa sirdī pirmo reizi iemirdzējusies Evaņģēlija gaisma. Tas notika 1512. gada beigās, kad Luters saņēma teoloģijas doktora grādu Vitenbergas universitātē. Drīz pēc tam viņu iecēla par Bībeles ekseģēzes profesoru, un viņš kļuva Štaupica pēctecis.

Pēc sešiem gadiem Luteram bija vēl viena garīga krīze. Viņš uzauga katoļu baznīcas mācībā, pēc kuras cilvēks ir taisnots Dieva priekšā caur ticību, kas nāk no mīlestības. Ar dievišķas žēlastības palīdzību, kas nākusi dvēselē Kristības un vēlāk grēku nožēlas brīdī, cilvēkam jābūt mīlestības pilnam un jāveic labi darbi, tā topot svētākam ik dzīves dienu. Atlikušie grēki viņam top apklāti grēku nožēlā, grēksūdzē un grēku atlaidē.

1518. gada rudenī Luters vērīgi pārlasīja apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem (Rom. 1:16–17), īpaši pārdomājot vārdus par Dieva taisnību, kas atklājas Kristus evaņģēlijā. Vārdus “Dieva taisnība” viņš uztvēra kā Dieva soda taisnīgumu, ar kuru Dievs tiesā cilvēkus pēc nopelniem un darbiem.

Ja ir tā, tad Luters juta, ka viņš ir pazudis un nolādēts, jo viņam nebija mīlestības taisnīguma un darbu, ar kuriem izpelnīties Dieva žēlastību. Vārdi dzina neziņā un biedēja.

Kamēr Luteru urdīja domas par Evaņģēlija vārdiem un viņš nodevās lūgšanām pēc gaismas, Dievs atvēra viņa sirdi un saprātu, lai apjēgtu apustuļa vārdu īsto nozīmi.

Vārdi “Dieva taisnība” jāsaprot kā Dieva žēlastības taisnīgums, nevis Dieva soda taisnība, ko Viņš lieto, tiesājot cilvēkus pēc nopelniem. Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils vēl min: “..Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom. 3:24)

Ar paša pūliņiem un pakāpeniski pestīšana nenotiek. Tā ir atbrīvošana no grēka vainas Kristus upura vārdā. Patiesa mīlestība un labi darbi ir kristīgas dzīves piederumi, taču tie ir Svētā Gara augļi, kas mums doti grēku piedošanā un brīvā taisnošanā Jēzus asinīs.

Miers un prieks ienāca Lutera sirdī, kad viņam atklājās šī Bībeles patiesība. Tas notika 1518. gada nogalē. Viņš jutās it kā nokļuvis paradīzē. Bībele atvērās viņam pavisam jaunā gaismā. Prieks, paļāvība un drosme ieskanējās viņa lūgšanās un lekcijās.

Šis notikums tiek dēvēts par Lutera „Torņa atklāsmi”, jo viņa mācību telpa atradās Vitenbergas augustīniešu klostera tornī. Evaņģēliskā reformācija vārda tiešā nozīmē ir sākusies šajā klostera tornī. Taisnošana ticībā Dieva žēlastībā un Kristus upurī – šī atziņa kļuva par reformācijas otro jeb materiālo principu.

Aptuveni 465 gadi ir aizritējuši kopš nozīmīgā pagrieziena brīža Lutera garīgajā dzīvē, kad viņam atklājās patiesi bibliskā pestīšanas izpratne.

Diemžēl mūsdienās evaņģēliski luteriskajā baznīcā vērojama novēršanās no reformācijas diviem galvenajiem principiem.

Modernā liberālā teoloģija pieļauj Bībeles apšaubīšanu. Teologi apgalvo, ka Bībelē ir zinātniskas un vēsturiskas kļūdas, apšaubāmi fakti, literāri pakaļdarinājumi, nostāsti un mīti. Viņi uzskata, ka agrīnā kristīgā baznīca pati radījusi stāstus par Jēzus darbiem un ierakstījusi tos evaņģēlijos. Evaņģēliji to lielākajā daļā – kā apgalvo modernie teologi – esot fiktīvi.

Vairākas apustuļa Pāvila vēstules, arī Vēstule efeziešiem, esot vēlāku laiku viltojumi. Modernā teoloģija grauj Svēto Rakstu autoritāti un reformācijas baznīca grimst agnosticisma dūkstī. Dieva vārda vietā stājas baznīcas vadītāju un teologu viedoklis – tādas ir nenovēršamās sekas.

Pasaules Kristīgās Baznīcas vadītā ekumēniskā kustība, kam pievienojies vairums luterisko baznīcu, savā darbībā neatsaucas uz Svētajiem Rakstiem. Visu nosaka cilvēka prāta apsvērumi, sociālistiska un komunistiska ideoloģija un politiska domāšana.
Reformācijas formālajam principam izzūdot, arī materiālais princips ir apdraudēts.

1963. gadā Somijā Pasaules Luteriskās Baznīcas Federācija Helsinkos apsprieda taisnošanas doktrīnu. Jautājumā par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā diskusijas beidzās bez vienošanās. Dažādu novirzienu teologi izteica pretrunīgus spriedumus.

Konservatīvo teologu uzskats, ka jāpieņem esošais luteriskais grēksūdzes skaidrojums, neguva atbalstu, jo liberālie teologi bija vairākumā. Sanāksmē kā vērotāji piedalījās Romas Katoļu baznīcas ievērojami teologi Hermanis Vite (Hermann Witte) un Pēteris Blezers (Peter Bläser).

Kāds somu mācītājs intervijā iztaujāja viņus. Jautāti par Tridentas koncila lāstu, ko Luters drīz pēc savas nāves ņēma par taisnošanas doktrīnu, viņi sniedza satriecošu atbildi, teikdami – katoļu baznīca uzskata, ka luteriskā baznīca vairs neturas pie tās doktrīnas, ko nosodīja Tridentas koncils. Tādējādi šī doktrīna nav šķērslis abu baznīcu apvienošanās ceļā.

Šoruden 1983. gadā – tātad 20 gadus vēlāk – pienāk ziņa par diskusijām ASV Romas katoļu un luterāņu teologu sanāksmē. Viņi nonākuši pie secinājuma, ka taisnošanas doktrīnas atšķirības ir tik nelielas, ka tās nevar būt par ieganstu baznīcas sašķelšanai.

Baznīcu vadītāji, kas pievienojušies Pasaules Luteriskās Baznīcas Federācijai, vairumā ir liberāļi, kuri atmetuši reformācijas mācību par taisnošanu un pieslējušies Romas Katoļu baznīcas doktrīnai. Šis sajaukums nebūt nav lielākā mūsdienu teologu kļūme.

Pirms 20 gadiem Dr. Mertons Stromens (Merton Strommen) savā grāmatā “Profiles of Church Youth” („Baznīcas jaunatnes iezīmes”) norāda, ka vairums ASV luteriskās baznīcas jauniešu neatzīst taisnošanu ticībā caur Dieva žēlastību un Kristus upuri. Viņš raksta:

“Daudzi jaunieši jūt, ka Dieva žēlastību var iegūt ar labiem darbiem.. drīzāk, nekā.. gaidot Dieva dāvanu caur Kristu. Apmēram puse uzskata Evaņģēliju par pareizas uzvedības rokasgrāmatu.. kā jaunu likumu. Viņi vai nu nesaprot, vai netic tam, ko uzsver reformācija, proti – cilvēks nav spējīgs izpelnīties Dieva žēlastību. Šajā taisnošanas doktrīnas izšķirīgajā jautājumā luteriskās baznīcas jaunatne pievienojas ASV vispārējās reliģijas nostādnei, kas uzsver cilvēka panākumu iespējas. Aptuveni 76% aptaujāto jauniešu atbildēja – “..lai saņemtu taisnošanu Dieva priekšā, jācenšas dzīvot godīgi un patiesi.”

Tas liecina, ka lielākā daļa luteriskās jaunatnes ir vēl vairāk novērsusies no reformācijas mācības nekā Romas baznīca. Kāds luterāņu lajs no Mineapoles pareizi norādīja, ka šajā lietā baznīcēni nav vainojami. Viņi paļaujas uz savu mācītāju.

Savukārt mācītājs sludina un māca tā, kā viņu mācīja seminārā. Diemžēl mūsdienu luterāņu semināri un fakultātes daudzos gadījumos ir nebiblisku un neluterisku ķecerību perēkļi. Kaut arī patiesi bibliskas skolas ir mazākumā, tomēr to darbinieki veic ļoti nozīmīgu darbu šajā beigu laika apostāzē.

16. gs. reformācija bija liela kustība – novēršanās no Romas. Mūsdienu teoloģiskais liberālisms un ekumeniskā kustība Pasaules Baznīcu Padomes vadībā veicina protestantu pievēršanos Romas baznīcai. Pēdējo divdesmit gadu laikā vairāki luterāņu vadītāji ir publiski aicinājuši luterāņus atgriezties Romas Katoļu baznīcas savienībā. Arī citu protestantu baznīcu pārstāvji izsaka līdzīgu aicinājumu.

Žēlastības gaisma un patiesība, ko Dievs ar Mārtiņu Luteru un viņa domubiedriem dāvāja vienai kristiešu pasaules daļai, tagad tiek atmesta un iztirgota par ekumeniskās baznīcas vienotības viru.

Varam pateikties Dievam, kas mūs ievedis Bībeles ticīgo baznīcu brālībā un devis apņemšanos turēties pie Lielās Reformācijas bibliskajiem principiem. Raksti apliecina, ka mums pienākas “…turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūdas 1:3). Mūsdienās tas ir svarīgāk, nekā tas bijis jebkuros citos laikos.

Jo Bībele saka arī tā: “Taisnais, kas zemojas bezdievīgā priekšā, ir kā duļķaina aka un sajaukts avots.” (Sal. pam. 25:26)

Mēs dzīvojam beigu laika apostāzē, kas saskaņā ar Bībeles pravietojumiem ir grūts pārbaudījums kristiešu pasaulei pirms Kristus otrās atnākšanas. Mūsu uzdevums un pienākums ir vēl dedzīgāk lūgt, lai Dievs ar savu spēku notur luterāņus un citus protestantus pie Viņa vārda, lai Dievs dod mums spēku un gudrību Svētajā Garā celt un balstīt dzīvu biblisku kristietību, kas ved Kristus pēdās kopā ar apustuļiem un Mārtiņu Luteru. Daniela grāmatā ir sacīts: “..bet tie ļaudis, kas pazīst savu Dievu, paliks stipri, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības. Sapratīgie tautā daudzus apgaismos.” (Dan. 11:32–33)

Lai Dievs dod mums žēlastību un spēku būt Viņa uzticamiem kalpiem īsajā laikā, kas atlicis līdz Viņa nākšanai spēkā un godībā!

Ūrass Sārnivāra

Leave a Reply