Mums vajag lūgt, nevis tā, kā esam raduši, skaitīt daudz lūgšanu; bet gan — atklāt savu vajadzību, pilnīgā nopietnībā lūgt un palikt tādā ticībā un paļāvībā uz Dievu, lai nešaubītos, ka tiksim uzklausīti.
Tā sv. Bernhards māca savus brāļus, sacīdams: “Mīļie brāļi, neniciniet savu lūgšanu, itin kā tā būtu veltīga; jo, patiesi, es jums saku, ka, pirms vēl jūs šos vārdus esat izrunājuši, lūgšana jau ir rakstīta Debesīs, un varat droši no Dieva gaidīt, ka jūsu lūgšana tiks izpildīta; vai arī, ja tā netiktu izpildīta, tad ziniet, ka jums tas nav vajadzīgs un tās izpildīšana jums nenāks par labu.”
Tā nu lūgšana ir īpaša vingrināšanās ticībā, kura noteikti padara lūgšanu Dievam tik tīkamu, ka tā tiek izpildīta, vai arī — tiek dots kas labāks, nekā esam lūguši. Tāpat arī sv. Jēkabs 1:6—8 saka: “Kas no Dieva ko lūdz, lai lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Tāds cilvēks lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems.” Tie ir skaidri vārdi, kuri tieši saka: kas neuzticas, tas neko nesaņem — ne to, ko lūdzis, nedz arī ko labāku.
Lai modinātu šādu ticību, arī pats Kristus Mk 11:24 sacījis: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Lk. 11:9—13: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod,k un kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?”