Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

LAIKS UN MŪŽĪBA

800px-Raphael_School_of_Athens

Rafaela Atēnu skola

Filozofiskā refleksija par laika un mūžības attiecībām

No praktiskā uz teorētisko

Vai filozofija ir zinātne vai arī – drīzāk tāda sava īpatnējā „pasaules uzskata” atspoguļošana, tātad drīzāk kaut kas mākslai līdzīgs? Par to filozofi aizvien vēl strīdas. Mums jāzina un jāprot kritiski izvērtēt arī zinātne – kas tā ir?

Daudzi cilvēki to uzskata par visspēcīgu, bet patiesībā tā skar ļoti ierobežotu lauciņu, un tās visspēcība ir tikai mīts. Savā rašanās laikā (ap 5. – 4. gs. pirms Kristus) filozofija un zinātne jeb speciālo nozaru zinības būtībā bija viens un tas pats. Filozofijas nošķiršanās no citām zinātnēm notika relatīvi vēlu; tā ilgi pastāvēja kopā ar citām disciplīnām dabas izpētē.

Filozofijas mērķis toreiz tika definēts tā: paskaidrot, kā dzīvot sakarīgu, veselā saprāta vadītu dzīvi. Senie grieķi sākotnēji filozofijā redzēja arī gluži praktisku atziņu sfēru. Tā palīdzēja orientēties dzīvē – cilvēka darbībā dabas un savstarpējo attiecību kopsakarā. Gan ap mums, gan mūsos norisinās dažādi fizikāli procesi un attiecības, taču mēs neesam tikai fiziskas būtnes vien.

Mēs veidojam attiecības arī savā starpā, mūs nosaka un vieno dažādi dvēseliski (psihiski) un arī garīgi jeb ar domāšanu saistīti procesi. Sabiedrība, kurā dzīvojam, mums gan liekas esam kaut kas ļoti dabisks. Tāpat arī mājoklis, tīrums, pilsēta, īpašums, darbs, cilvēku attiecības visā tajā.

Tomēr tas tā gluži nav – attiecības ar šīm sociālajām lietām mēs neveidojama automātiski vai, teiksim, uz instinktu pamata (kā tas ir ar ēšanu, gulēšanu u.c. vajadzībām). Lai tajās iekļautos, mums ir nepieciešamas speciālas iemaņas. Citiem vārdiem, ik uz soļa ir nepieciešama gudrība un atziņa. Tā, lūk, tad arī ir filozofijas tēma.

Pakāpeniski filozofija ar savu īpatno zināšanu lauciņu sāka distancēties no citām zinību nozarēm. Līdz ar to teorētiskais pakāpeniski nošķīrās un kļuva par patstāvīgu gudrības jomu, prom no praktiskās. Tāpat arī spriedumi par atsevišķo un vispārīgo. Abu starpā ir organiska saite, taču ik pa laikam parādās tendence nošķirties.

Filozofijas aizbildniecībā nonāk teorētiskais un vispārīgais. Atslābināt un drīz pēc tam arī pazaudēt saikni ar praktisko un konkrēto savos spriedumos – jāsaka gan, ka tas ir samērā mākslīgi. Tomēr tas notiek un rezultāts ir interesants. Piemēram, zemes mērniecībā cilvēks iesāk mērīt visādus pleķīšus – daži ir kā taisnstūri, citi atgādina vairāk trijstūrus vai apļus. Katrs pleķītis ir atšķirīgs – kāds nu katrs reāli ir. Neviens nav pilnīgi ideāli precīzs taisnstūris vai trijstūris.

Grieķu valodā šo darbošanos sākumā dēvēja par ģeometriju (gē – ’zeme’, metria – ’mērīšana’). Taču šī nozare vēlāk pārtop par to, ko mēs mūsdienās saprotam ar ģeometriju. Šodien visiem ir skaidrs, ka ģeometrija ir darbošanās ar precīziem, ideāliem trijstūriem, apļiem – abstraktām sakarībām, ideāliem likumiem un aprēķiniem. Tur vairs nav tikpat kā nekāda sakara ar mērniecību, tomēr ģeometrijas pirmsākums meklējams gluži praktiskā norisē – zemes mērniecībā. Ideālais stipri sakņojas reālajā. Viens no otra nav nošķirami.

Hop, hop! – un pāri

Jaunajos laikos filozofija tomēr nošķiras un kļūst par gluži abstraktu zināšanu nozari: tā sāk nodarboties ar aptveršanu, kopsakarību veidošanu tikai ideālajā sfērā. Tas nozīmē – būtību pētniecību, esošā, laika un mūžības izziņu. Ar filozofēšanu būtībā ir noticis līdzīgi kā ar ģeometriju.

Filozofēšana sākās ar esošo parādību jeb fenomenu aprakstu un sakārtošanu kaut kādā sakarīgā sistēmā (empīrisms). Tas nozīmēja, ka filozofijai bija kaut kāda sava latiņa jeb savs spriedumu reģions: spriest par to, kas pastāv, un par to, kādā daudzējādā veidā spēj izkārtoties lietas un to sakarības. Tā ir atziņas teorija, epistemoloģija un mācība par to, kā tiek iegūtas un uzkrātas zināšanas.

Bet pēkšņi notiek lēciens. Hop! Un filozofija pārlec savu latiņu. Smalkā svešvārdā to sauc par transcendēšanu. Tā filozofija no empīriski teorētiskas sfēras, no pieredzē esošo parādību jeb fenomenu aprakstīšanas un vispārināšanas ieiet tā sauktajā „transcendentālajā” jeb tikai prātā pašā izperināto ideju pasaulē.

Un cik zīmīgi, ka tas notiek, tieši fiksējot laiku un ar to saistītas epistemoloģiskās sakarības jeb laika uztveres un pārdzīvojuma īpatnības. Laiks sākotnēji ir ļoti precīzi izmērāma parādība jeb fenomens. Mēs taču visi zinām, kā sporta skolotājs darbojas ar hronometru. Viņš ar to uzņem laiku.

Te viss ir it kā vienkāršs un skaidrs. Bet, līdzko filozofs grib kaut ko vairāk nekā hronometra spaidīšanu, proti, palūkoties, kas ir ar laika uztveri un ar tā apzināšanās veidu, tā filozofētājs, pats to nemanīdams, vienā brīdi pārlec no fenomeniem pie noumeniem, – pie prātā „izbīdītām” idejām, kuras nevar fiksēt ar hronometru vai citām ierīcēm.

Tā notiek šis „hop” no praktiskā uz teorētisko un tad vēl – pāri tam uz novadu, ko sauc par garīgās esamības lietām. No laika kategorijas – uz mūžību. No stingrās esamības notikumu analīzes, no savdabīgas augstākas fizikas – uz brīvības novadu, no empīriski apstiprinātām zināšanām – uz patiesību, no telpas – uz bezgalību. Tā nu iziet cilvēkam: līdzko viņš grib iedziļināties tajās lielajās lietās, viņš nonāk kā džungļos. Pirmais brīdis ir reibinošs, bet jau nākamajā – sāk akūti pietrūkt pavadoņa.

Tā ir pārsniegtas jeb transcendētas filozofēšanas jeb cilvēciskās spriestspējas robežas. Vai cilvēks būtu nonācis aizliegtajā zonā? Taču ne, jo šie jautājumi par ideālo uznira it kā paši no sevis, veicot reālo pētniecību. Bet kā lai viņš veido izteikumus par mūžību, par eksistenci ārpus laika un telpas, ja viņam nav nekādas pieredzes par to?

Daudzi nopietni filozofi ir apšaubījuši, ka par to drīkst filozofēt, proti, veidot lietderīgas atziņas, jo cilvēkam taču nav nekādas pieredzes par to, ko nozīmē būt ārpus laika un telpas – mūžībā. Aristotelis bija atturīgs šajā ziņā, Kants to pat noraidīja. Bet citi tikai uzskata, ka tikai šajā „aizliegtajā zonā” sākas īstā filozofēšana.

Filozofi ir slikti atturībnieki

Tā nu filozofēšana, kas sākas mūžības apvidū, ātri vien turpat arī izplēn un beidzas, izvirzot izmisīgus jautājumus (tīrā prāta antinomijas). Taču tai pietrūkst vārdu, lai to aprakstītu. Piemēram, kāda ir cilvēka dzīves jēga nāves priekšā? Cilvēkā ir ilgas pēc brīvības un nemirstības, kamēr visa viņa esamība un par to gūtā pieredze apliecina tieši pretējo.

Visam ir sākums un gals, bet mūžībā nekā no tā nav. Viss, kas pastāv, ir laikā un telpā, bet mūžībā nekā arī no tā nav. Tās ir asas pretrunas, kuru risināšanā filozofējošais cilvēks sapinās un nonāk strupceļā, pretrunās (aporijās). Tikmēr Sokrats, ar kura vārdu tiek saistīta filozofijas izaugsme par patstāvīgu disciplīnu, ir teicis, ka filozofija sākas ar atziņu, ka es neko nezinu un ka šī atziņa ir pati augstākā filozofiskā atziņa.

Var jau teikt: tāda atziņa ir ļoti vieda, ar tādu var iegūt iekšēju apgaismību, ķerties klāt pie pasaules izzināšanas un sākt uzkrāt zināšanas. Jā, bet – kāds tad būs šo zināšanu saturs? Arvien tas pats ir vienīgā atziņa, ka neko nevar skaidri zināt, ka cilvēkam pietrūkst vārdu utt.

Tikmēr šie filozofiski neatbildamie jautājumi, par kuriem –  aptrūkstas vārdu – , izrādās paši svarīgākie cilvēkam: No kurienes es nāku, kurp es eju? Kāda jēga ir manai un citu cilvēku darbībai? Kāpēc es domāju, kāpēc es esmu? Kāpēc man ir jāmirst? Kas notiks ar mani pēc nāves? Vai dzīve turpināsies? Vai man ir cerība? Un daudzi citi jautājumi.

Skeptiskā filozofija saka, ka, nonākot šādu neatbildamu jautājumu priekšā, visai filozofēšanai ir jāapstājas un filozofam ir jāapklust, jāatturas no sprieduma (epochē). Taču tieši tas ir visgrūtākais: filozofi ir slikti atturībnieki. Viņi nevar atbildēt, bet tomēr atbild, viņi nevar zināt, bet tomēr māca.

Viņi ir kā Epikūrs, kas paskaidro cilvēkam: „Kur mēs esam, tur nāves nav, kur nāve ir, tur mūsu nav.” Vai tas būtu mierinājums satrauktajai dvēselei? Nekādā veidā. Tā paliek vēl satrauktāka par šo jautājumu. Šo satraukumu ir uztvēris un reproducējis tāds mūsdienu eksistenciālās filozofijas pārstāvis kā Albērs Kamī: Sīzifa tēlā viņš ir ielicis visas cilvēciskās esības absurdu – atbildes trūkumu un esamības izmisumu nāves priekšā.

Cilvēka esamība ir absurda – tā ir uz nāvi vērsta, uz neizprotamu, tumšu nebūtības novadu. Nāve gan cilvēkam kaut kā „neierakstās apziņā”, tā ir nedabiska, iedveš šausmas. Cilvēks visu laiku tai pretojas, bet neko citu nezina likt pretī kā vienīgi to, ka cilvēki mirst, ka – akmens ripo atpakaļ. Kamī ir precīzi aprakstījis cilvēku, kas ir zaudējis paradīzi un Dieva tuvumu, kas ļautu viņam būt mierīgam nāves priekšā.

Tik trenējies pa vakariem

Aristotelis prātoja, ka cilvēkā ir ielikta mūžība – entelechia, tas ir, garīgā dzirksts. Viņš dzīvo un rosās savā dzīvē, bet drīz vien arī mirst, un garīgā dzirksts pamet cilvēku un atgriežas mūžībā, bet cilvēks – gan viņa rumpis, gan dvēsele – satrūd un izbeidzas. Viss, prieki ir beigušies, ciao! un atā!

Tomēr cilvēka dzīve ir tāds labu iespēju jeb potenciālu poligons: vai nu cilvēks ar dažādu vingrinājumu palīdzību spēs atrauties no dzīvnieciskās un bezdvēseliskās eksistences – un tad viņa dvēsele spēs savienoties ar garīgo dzirksti un pēc nāves pacelties kopā ar to uz mūžīgās esības laukiem – , vai viss ir bijis velti.

Tie garīgas darbības un augstākās dvēseliskās iedvesmas pilnie īsie prieciņi, ko sauc par cilvēka dzīvi, ir bijuši tikai kā ubaga zēna uzturēšanās karaļa namā – par princi uz vienu dienu. Otrā rīta ir jāatgriežas atpakaļ dēļu būdā pie mēslu izgāztuvēm, jo – viss ir galā.

Aptuveni tādā virzienā ved Aristotelis. Taču viņš nav skeptiķis vai kāds melanholisks roku plātītājs – viņš, šķiet, ir zinājis kaut ko vairāk: visi cerību lukturi tomēr nav izdzisuši. Cilvēkam ir iespēja, tikai viņam ir vaiga sviedros jāpūlas atrauties no savas pa pusei dzīvnieciskās esamības, jāspēj pakļaut savus jutekļus un vēlmes – visu miesas dzīvi garīgajam.

Tas gan ir gandrīz bezcerīgi, tomēr kā iespēja jeb kā potence tā nav izslēgta. Cilvēkam ir nepieciešams kvalificēties mūžībai. Tāda iespēja principā pastāv. Cilvēkam kādu brīdi ir saskare dievišķo nous (garu, jēgu, prātu u.tml.). Ja viņš spēs to saslēgt kopā ar savējo un iepatiksies untumainajiem karaļa nama iemītniekiem (dieviem), viņš varēs palikt arī ilgāk.

Varbūt pat ļoti ilgi – kā filozofijā bieži vien aplami saprot mūžību. Tāda iespēja, tiesa gan, ir līdzīga tam, ja jūs noliktu skriet garo distanci kopā ar profesionāliem atlētiem gargabalniekiem un jums būtu pateikts: ja būsi pirmajā sešiniekā, tad ir iespējas turpināt.

Netiksi, pats vainīgs. Bet kas teicis, ka tev nesanāks? Varbūt, ka sanāks! Tāpēc ej un trenējies pa vakariem! Vai jums nešķiet, ka esat jau pazīstami ar šādu trenēšanās domāšanas veidu? Ne jau no sporta skolas laikiem, bet gan – tas nāk no sprediķiem: daudzās baznīcās īstenībā māca to pašu: tu vari nopelnīt sev mūžību, ja cītīgi trenēsies pa vakariem.

Tomēr tā ir filozofu, pāvesta vai cita kāda baznīca, tikai ne kristīgā. Viduslaikos Aristotelis tika padarīts par baznīcas galveno patriarhu un tās mācības avotu un tāpēc šī trenēšanās koncepcija iefiltrējās baznīcā. Un tieši šajā sakarā kaut kas bija sakāms mūkam – filozofam un Svēto Rakstu doktoram Mārtiņam Luteram. Ne velti reformācijas tēma kādā slavenā A. Dīrera gravīrā ir attēlota ar Luteru, kas tur kāju uz Aristoteļa sējumiem, kuri ir izņemti no plaukta un nosviesti pagaldē.

„Tik trenējies pa vakariem…” Vai šāds pamudinājums ir mierinājums jautājošajai dvēselei? Nē, tā ir melna bauslība. Bet vairāk par Aristoteli filozofijā neviens neko nav pateicis (lai man piedod visi citi prātnieki, kurus tas varētu aizskart). Protams, ir mistiķi, reliģiskie filozofi un filozofējošie reliģiju speciālisti: sākot ar sholastiku un beidzot ar Kirkegoru, Bultmanu un Heidegeru. Ir bijuši tādi kā Fihte, Šellings, Hēgelis un viņu filozofija kā zinātne par absolūto. Ir bijis Šleiermahers un viņa dievbijīgā pašapziņa…

Šie un citi ir uzskatāmi par kristīgās domāšanas pārtvaicētājiem filozofijā. Viņi mēģināja pārcelt kristīgo ticību filozofijā. Savāda pārvirze, neko teikt. Man, godīgi sakot, aizvien vēl ir liela mīkla, kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc gan vajadzētu vilkt buru laivu krastā un stiept to pa klinšainu tuksnesi, ja uz ceļojuma mērķi ved ērts ūdens ceļš?

Kāpēc ir nepieciešams Dieva vārdu – vienīgo, kam ir atbildes uz cilvēka izmisīgajiem jautājumiem par dzīves jēgu nāves priekšā, pārcelt uz filozofiju – uz nozari, kas pati deklarē savu bezspēcību šajos jautājumos. Dieva vārds (teoloģija) ir Dieva gudrības novads, bet filozofija – cilvēciskās. Ko cilvēks var iedot Dievam? Vai viņš var uzlabot Dieva padomu?

Jā, tieši tā ir bijusi visu šo reliģisko filozofu iedoma, ka teoloģija nu tik būs vēl labāka, ja to sabīdīs kopā ar filozofiju. Dievs ar savu Vārdu daudziem gudriniekiem ir bijis un ir pārāk naivs un par prastu, lai to pieņemtu. Tāpēc ir jāļauj drusku tajā visā padarboties tehniķim filozofam – uzlabot, tā teikt, Dieva domas un vārdus, un tad arī gudriniekiem patiks un visi uzreiz tos pieņems.

Šādu iedomu rezultāts izrādījās ļaunāks, nekā varēja iedomāties. Pārcelta uz filozofiju, kristietība zaudē savu spēku un jēgu. Dieva vārds tiek degradēts par cilvēka vārdu un cilvēka vārds (filozofija) pārcelts Dieva vārda vietā. Šis projekts ir izgāzies un sēj cilvēkā vēl lielāku izmisumu, neticību, šaubas, neziņu nekā iepriekš. Bet gāžoties tas rauj līdzi arī kristietību, kas tādā projektā piedalās.

Pretējā virzienā ar citu pārcēlāju

Bet ir arī cits ceļš jeb pretējs virziens. Tas ir no filozofijas uz kristietību – uz ticību, cerību un mīlestību. To ir gājuši daudzi. Piemēram, Augustīns un Luters. Abi ir uzrādījuši šīs robežas un norādījuši, ka ne Aristotelis, ne Platons – neviens nevar ar saviem darba rīkiem (cilvēcisko spriestspēju) atbildēt uz tiem izmisīgajiem jautājumiem, kas plosa cilvēka prātu un dvēseli.

Taču ir vēl cita iespēja, proti, ir iespējams pārcelties uz kristietību – uz Dieva vārda un sprieduma novadu. Šis pārcēlājs ir Dieva vārds, kas dāvā ticību Dievam, Jēzū Kristū atklātajam un Evaņģēlijā pasludinātajam. Šajā ticībā ir atbildes uz tiem filozofiski neatbildamajiem jautājumiem.

Senajā pasaulē ar filozofiju saprata gudrības lietošanu. Gudrība ir katrā novadā, kur darbojas cilvēks un attīsta savu māku. Piemēram, galdniekam ir vajadzīga gudrība, arī mūziķim, arī dzejniekam un arī filozofam. Heraklīts bija pirmais, kas runāja arī par filozofiju kā īpašas mākas novadu. Filozofs ir tāds, kas ir draugos ar gudrību, ar izglītību, zināšanu uzkrāšanu.

Pitagors – viens no tiem, kura filozofija vienlaikus bija arī savdabīgs reliģisks kults, ir izteicies, ka cilvēka dzīve ir kā svētki, uz kuriem vieni nāk peļņas nolūkā, lai tirgotos ar svētku dalībniekiem, citi – lai izrādītu savas prasmes, bet trešie nāk, lai tos novērotu. Šie trešie ir filozofi. Pitagors ievieš šo novērošanas un to pavadošās apceres jēdzienu. Tāpat ar vārdu filo–sofos, viņš uzver, ka filozofi ir tie, kuri ir tikai draugos ar gudrību, kamēr Gudrais var būt vienīgi Dievs.

Platons savā darbā ”Dzīres” māca, ka filozofs allaž ir vidū starp skaisto un tā pretstatu (pretīgo). Tas, kurš jau ir sofos jeb gudrību sasniegušais, vairāk nefilozofē. Bet arī nejēga – otrā galējībā esošais – to vairs nedara. Stoiķi mācīja, ka filozofija ir askēzes ceļš, kurā tiek apkopotas atziņas par dzīvi. Cicerons – lielais antīkās filozofijas apkopotājs, sauca filozofiju par ars vitae (dzīves māksla).

Dzīves māksla ir tas novads, kur filozofijai tiešām ir sava kompetence. Tikai līdz zināmai robežai – līdz tai pašai latiņai, jo tā nevar pārlēkt pāri savam augumam. Daudzi meklē dzīves māku jeb filozofiju kristietībā. Nāk uz baznīcu, lai dabūtu vērtīgus padomus, receptes šīs dzīves uzlabošanai.

Patiesībā viņi ir aplamā vietā un aplamās gaidās – kristietība būtībā nav karjeras programma šīs pasaules dzīvei. Jo kristietība visa ir vērsta uz citu pusi, uz to – kur filozofiem ir jāapklust, jo tur runā pats Gudrais, Dievs. Tā ir vērsta uz citām– uz pēdējām jeb nākamām lietām. Kristietība ir ceļš, kas cauri šai dzīvei ved prom uz citu esamības dimensiju, prom no laika uz mūžību.

Aplami, ja cilvēki savos meklējumos sajauc vietām filozofiju ar kristietību. No tā sanāk, ka viņi, neatraduši kristietībā filozofiju, tiecas pārveidot kristietību par ars vitae jeb par filozofiju, vai arī otrādi – mēģināt ar filozofiju atbildēt uz jautājumiem par pestīšanu, par cilvēku un Dievu, par laiku un mūžīgo dzīvi.

Košļene laiks

Filozofijas pūles refleksijā par nāvi un mūžību, šķiet, turpināsies mūžīgi. Es domāju – aplami mūžīgi, jo tā saprot mūžību kā bezgalīgi garumā izstieptu laika „gumiju”. Daudzi filozofi vēl joprojām turpina rezignēti spriedelēt par nāves stāvokli tieši ar šādu ievirzi. Ar viņu rīcībā esošo arsenālu – cilvēka spriestspēju un tās kapacitāti – viņi tikai vairo izmisumu un smeldzīgas sāpes cilvēku dvēselēs.

Viņi apgalvo, ka cilvēki varētu mācīties no Epikūra un pielipt kā košļenei tikai pie šīs dzīves, ko viņi var tvert ar saviem jutekļiem, un nedomāt par nāvi, bet palikt gan tikai dzīves pasaulē – košļāt tikai to. Bet tā košļājamā gumija no sākuma garšo tīri labi un kādu laiku no tās mutē ir patīkams aromāts. Bet ātri vien pienāk brīdis, ka tā sāk izirt, kļūst par pretīgu, vairs nebaudāmu putriņu. Un tad tā ir jāizspļauj no mutes.

Citiem vārdiem – ar šo dzīvi ir tāpat kā ar košļājamo gumiju. Epikūra sentences it neko nespēj dot, jo nevienu traktātu par dzīves jaukumu un košumu nevar pa īstam noslēgt, apejot nāvi, klusējot vai nerunājot par to. Citādi tāds traktāts būs sekla ziepju opera. Turpretī dziļdomīgai filozofijai nākas konstatēt, ka nāve pieder pie šīs dzīves pasaules. Tā ir gala stacija visā braucienā ar dzīves ekspresi.

Un filozofijai nav citas atbildes, ka tā ir visaptveroša. Šim ekspresim nav jēgas, ja tas neiet tālāk. Nāve ir stāvoklis, kurā nāksies palikt pilnīgi vienam, mirt vienam, nekādas kopības, nekādas saites – nāvē viss, atraisīsies izris un zudīs. Nāve ir vissaistošākais mezgls vai punkts cilvēka dzīvē. Nelīdz visprātnieciskākās receptes vai patētiskas brīvības deklarācijas.

Cilvēks ir nāves gūstā. To apzinās ikviens, lai cik dižu un cik varenu viņš eksponētu savu prātu, pašpaļāvībā klausot tikai tam kā savam vienīgajam kungam, tomēr – īstais kungs un noteicējs ir nāve. Tā atvienos cilvēku no visa viņa dižuma, pašpaļāvības uz prāta spēku.

Ko darīt? Varbūt ķerties pie filozofēšanas par laiku – varbūt tas sniegs mierinājumu? Varbūt tādā veidā, stiepjot laika gumiju cauri dzīvei un visai esamībai un arī cauri savai apziņai, var kaut kā pielipināties pie mūžības?

Taču kaut kas visu laiku signalizē: neviena gumija nav bezgalīga – to var stiept līdz vienam punktam. Pēc tam tai ir noteikti jāpārtrūkst. Laikam reiz būs jāsatrūkst kā gumijai – šis signāls nāk kaut kur no sirds un godīgas apziņas puses. No sirdsapziņas.

Pavisam citādi nāvi uztver kristīgajā ticībā dzīvojošs cilvēks, proti, viņš dzīvo un mirst kopā ar Kristu, un ar Viņu arī ceļas augšā. Kristus ir viņa ekspresis, kas izrauj viņu cauri briesmām, grēkam, nāvei. Tāpēc nāve nozīmē nevis atvienošanos no visām kopībām un palikšanu pilnīgi vienam, bet pievienošanos – pilnīgas kopības iegūšanu ar augšāmcelto Kristu un visiem viņa ļaudīm mūžīgā svētlaimē.

Šī kopība sākas jau šajā dzīvē ar Vārdu un Sakramentu draudzē – ticībā Dieva apsolījumam, un tā turpināsies arī pēc nāves. Līdz ar to nāve nav kungs, bet Kristus ir Kungs – gaisma un mūžīgā dzīvība: ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība, kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.

Aigars Dāboliņš

Leave a Reply