Īsti garīga svētās dienas svētīšana, par kuru īpaši runā šis bauslis, nozīmē, ka nevien atstājam savus roku darbus, bet vairāk gan to, ka ļaujam vienīgi Dievam darboties mūsos, un nedarām neko savu, paši savā spēkā.
Bet kā tas notiek? Tas notiek tā: cilvēks, grēka samaitāts, nes sevī daudz ļaunu tieksmju uz visiem grēkiem un, kā Raksti saka, I. Moz. 8:21: “Cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām”, tas ir, pilns augstprātības, nepaklausības, dusmu, naida, skaudības, netiklības utt.
Un galu galā visā, ko cilvēks dara vai nedara, viņš vairāk meklē savu, nekā Dieva un sava tuvākā, labumu, gribu un godu. Tādēļ visi viņa darbi, visas viņa domas, visa viņa dzīve ir ļauna un nav dievbijīga.
Lai Dievs varētu viņā darboties un dzīvot, visiem šiem netikumiem un ļaunumam jātiek iznīcinātiem un izskaustiem, tā, lai šeit izbeigtos visi mūsu darbi, domas un dzīve, un, kā Pāvils Gal. 2:20 saka: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” — lai Viņš mūsos dzīvotu, darbotos un runātu.
Bet tas neatnes labas un mierīgas dienas. Šeit cilvēka dabai tiek darītas sāpes un mums jāļauj tai sāpes darīt. Te sākas cīņa starp garu un miesu; te gars stājas pretī dusmām, kārībām, augstprātībai; jo miesa grib dzīvot priekā, godā un ērtībā.
Sv. Pāvils Gal. 5:24 par to saka: “Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.” Te nu seko labie darbi: gavēšana, nomodā palikšana, strādāšana; par to daži tik daudz runā un raksta, tomēr nezinādami šo darbu sākumu un mērķi.
Luters