Lielā niecība: klusā daba, Sébastien STOSKOPFF, 1641, Musée de l’Oeuvre de Notre Dame, Strasbourg, © Web Gallery of Art
“Ak niecību niecība!” saka mācītājs. “Ak niecību niecība! Viss ir niecība!” Ar šiem vārdiem un vadmotīvu sākās ļoti dziļā un ļoti grūti saprotamā Salamana mācītāja grāmata. Šī grāmata, kā jūs zināt, ir no tā saucamās Vecās Derības gudrības literatūras. Ja jūs esat lasījuši šo Vecās Derības grāmatu, tad tā jums noteikti būs palikusi prātā. Ja jūs neesat, tad jums noteikti to būtu svētīgi izlasīt.
Ko gan Salamans vēlas teikt šajā grāmatā? Vai tiešām to, ka viss ir bezjēdzīgs un muļķīgs? Vai to, ka cilvēka dzīvei nav nekādas jēgas un viss ir viena vienīga tukšība un nīcība? Ja tik vien būtu šīs Salamana gudrības, proti – ka viss ir nīcīgs –, tad mēs varētu sacīt, ka mūsu laikmets šo gudrību ir pilnībā apguvis, jo visa mūsdienu sabiedrība, māksla, kultūra un mediji ir pilni ar šādu bezjēdzības vēsti, kas pauž tieši to pašu: ka viss, pēc kā cilvēki tiecas, nieki vien ir.
Diemžēl šīs grāmatas sakarā ir daudz vairāk pārpratumu un aplamību, nekā īstas izpratnes. Šī grāmata ir sagrozīta un nepareizi skaidrota ļoti daudzos veidos. Viens no tiem ir jau pieminētais bezjēdzības slavinājums: tā kā īstas jēgas dzīvei nav, tad katrs lai kārpās, kā prot, un izgudro pats sev kaut kādu jēgu. Tāda filozofija mūsdienās ir īpaši populāra. Tomēr šī grāmata tādu dzīves filozofiju nemāca.
Otrs izplatītākais veids ir no šīs grāmatas mācīt pasaules nicināšanu. Baznīcas gana ilgajā pastāvēšanas vēsturē tas ir bijis ārkārtīgi aktuāli, kad cilvēki izdomāja tūkstoš veidu, kā izvairīties un aizbēgt no grēcīgās pasaules ļaunuma. Daudzi ir bēguši prom no sabiedrības, no ģimenes, no darba un apkārtējiem cilvēkiem – prom uz klosteri, domādami, ka tas viņus glābs no pasaules nīcības.
Viņi maldīgi iedomājās, ka ļaunums ir kaut kur apkārt un no tā ir iespējams aizbēgt. Taču viņi neuztvēra šīs grāmatas domu, ka nīcība ir pašā cilvēkā – nīcība mājo paša cilvēka sirdī, prātā un dvēselē. No šīs nīcības cilvēks fiziski nespēj izbēgt.
Bet ja Salamans neaicina bēgt prom no pasaules? Ko tad šī nīcības grāmata mums māca? Kāpēc viņš tik daudz runā par to, kā cilvēce tiecas pēc jēgas un meklē piepildījumu, bet viss galu galā izrādās – viena vienīga vēja ķeršana un tukšība.
Viņš runā par vispārīgām grēcīgās pasaules likumībām, kur gudrība ne vienmēr dod labāku dzīvi par muļķību, kur bagātība nedod laimi, kur cilvēks praktiski nekad nav apmierināts, kur liktenis nav viņa paša rokās un kur, cilvēciski vērtējot – viss ir nīcība un šķietama bezjēdzība!
Salamans ieskatās ļoti dziļi pasaules norisēs. Var teikt, ka savos meklējumos viņš rīkojies pēc lozunga – šai dzīvē viss jāizmēģina, bet, tā rīkodamies, viņš ir atradis un sapratis, ka itin viss ir kā smiltis, kas birst caur pirkstiem, un ka liktenis–sliktenis, kas nepakļaujas cilvēka untumiem.
Tad tomēr – kāpēc Salamans raksta šo grāmatu? Ko grib panākt? Atbilde – ar šo grāmatu viņš vēlas panākt, lai , atrazdamies šīs pasaules vidū, mēs dzīvotu dievbijīgi, ar mieru prātā un prieku sirdī, lai savā ikdienas dzīvē un darbos mēs dzīvotu bez raizēm un uztraukumiem, lai mēs būtu apmierināti ar to, kas mums ir, un lai mēs nebūtu bažīgi un norūpējušies par to, kas mūs sagaida rīt.
Kā apustulis saka – lai mēs dzīvotu bez raizēm un zūdīšanās, jo pavisam aplami ir tas, ka cilvēki mēdz sevi nomocīt ar domām par nākotni un nespēj pat priecāties par to, ko Dievs tiem devis šodien.
Daudzi iedomājas, ka niecība – par kuru runā Salamans – ir šīs pasaules lietās, kas taču, kā Bībeles māca, ir visas pakļautas iznīcībai. Daudzi uzskata, ka problēma ir tādās lietās kā atzinība, gods, vara, manta, sabiedriskais stāvoklis, skaistums, bagātība un tieksme pēc pretējā dzimuma. Taču nav pareizi iedomāties, it kā lietas pašas par sevi būtu ļaunas. Bībele māca tieši pretējo: “Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību, jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.” (1.Tim. 4:4–5)
Tas, ko šī grāmata sauc par niecību, ir nevis labās Dieva radības, bet gan cilvēku samaitātās kaisles un nesātīgās kārības pēc tām. Dieva radības – kaut pakļautas iznīcībai – pašas par sevi ir labas, bet cilvēks pret tām izturas nepareizi, pārvēršot tās par elkiem. Cilvēki arvien ir pārņemti un norūpējušies, kā iegūt arvien vairāk mantas, goda un atzinības, it kā tas būtu cilvēka galvenais dzīves piepildījums – it kā tas cilvēkam varētu sagādāt nemirstību un nebeidzamu, laimīgu dzīvi.
Vienlaikus cilvēki ir garlaikoti un vienaldzīgi pret to, kas tiem ir, un viņi arvien alkst pēc kādām lietām un tad pēc citām, un tad vēl citām… Tieši tā ir niecība un tukšība visaugstākā mērā, ja cilvēki nespēj izbaudīt to, kas viņiem dots, bet veltīgi uztraucas par to, kā viņiem nav, un par to, ko tie nākotnē cer iegūt. Tieši pret šādu samaitātu iekāri un cilvēciskām tieksmēm Salamans vēršas, nevis pret lietām kā tādām.
Salamans saka: “Un, ko es esmu atradis kā labu un skaistu, ir tas, ka cilvēks ēd un dzer, un jūtas labi visu to bezgalīgo pūļu jūklī, ar kādām viņš zem saules nomoka sevi savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam piešķir; un tas arī ir viņa dzīves uzdevums. Bet, ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, var ņemt no tā savu daļu un, pat neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana. Tāds tad daudz nedomās par savu dzīves īsumu, tāpēc ka Dievs viņa sirdi apdāvina ar prieku.” (Sal. māc. 5:17 –19)
Kā iepriekš minēts, daudzi ir izkropļojuši šo grāmatu, mācot, ka visi šīs pasaules prieki ir nicināmi. Daudz muļķīgu un absurdu lietu ir cēlušās no šā pārpratuma. Grāmatā Tēvu dzīvestāsti, kas vēstī par agrīnās baznīcas ievērojamiem kristiešiem, piemēram, ir stāstīts par tādiem askētiem, kas pat vairījušies no saules gaismas un savas ticības dēļ ēduši visnetīrāko un visnožēlojamāko pārtiku, jo viņi, redz, nicināja šo nīcīgo pasauli! Redziet, kādā kontrastā tas ir ar Salamana vārdiem, kas ļauj mums izbaudīt Dieva žēlastības dāvanas ar pateicību!
Bet īstena šīs grēcīgās pasaules nicināšana ir nevis mūku dzīve un bēgšana no šīs pasaules, bet gan – dzīve visu šo lietu vidū ar pareizu, dievbijīgu attieksmi, neļaujot aplamām kārībām un kaislībām sevi aizraut līdzi. Tas nozīmē sargāt savu sirdi no ļaunas, samaitātas iekāres un elkdievības. “Jo visas gudrības iesākums ir Dieva bijāšana,” saka Salamans. Tātad nevis Dieva radītajās lietās ir tā vaina, bet galvenokārt mūsu sirdī. Niecība pirmām kārtām nāk no mums pašiem, nevis kaut kur no ārpuses.
Vienkāršiem vārdiem runājot, šīs grāmatas tēma ir cilvēce, kas muļķīgi ar visiem spēkiem tiecas un meklē iegūt to laimi un piepildījumu, kas gluži vienkārši nav tās varā. Dzīvojot savās nīcīgajās kārībās, tā nav spējīga izbaudīt Dieva labās dāvanas un tās alga ir vienas vienīgas bēdas un vilšanās.
To apliecina arī cilvēka dzīves pieredze un gudrība, proti: kā cilvēki runā par neizskaidrojamo likteni, kā visi – pat vislabāk iecerētie nodomi – nepiepildās, bet notiek kaut kas pilnīgi cits; kā cilvēki pieliek milzīgas pūles, lai kontrolētu savu likteni, taču nekas viņiem neizdodas; kā cilvēki alkst un tiecas pēc kaut kā, bet kad to sasnieguši, tie tik un tā nav apmierināti. Tā notiek ar visām cilvēciskajām pūlēm, jo tas viss ir niecība.
Augustīns ir ļoti precīzi par to ir teicis: “Tu visu esi tā iekārtojis, Kungs, ka cilvēks, kas nav apmierināts ar to, kas viņam ir, iegūst nemierīgu, satrauktu sirdi sev par sodu.” Kad labklājība vairojas, tad drīz vien pārņem garlaicība; kad labklājības nav, tad cilvēkā ir nerimtīgas, nesātīgas alkas to iegūt, bet miera – kā nav, tā nav.
Šo cilvēka sirds nesātību labi novēroja jau senie dzejnieki, kā Ovīdijs, kas sacīja: “Kas ir atļauts, mums nav patīkams, taču tas, kas nav atļauts, iekvēlina mūs vēl jo karstāk. Es bēgu no tā, kas man seko, bet sekoju tam, kas bēg no manis.” Kāds cits vēl ir teicis: “Neviens nav apmierināts ar savu daļu, un neviens neprot palikt uzticīgs savam liktenim.”
Tāda ir cilvēka sirds tukšība un niecība, ka tā nekad nav mierā ar Dieva dāvanām. To, kas cilvēkam ir dots, viņš neievēro un nenovērtē, bet tiecas un dzenas pēc kādām citām lietām un tad vēl citām. Cilvēks cer, ka būs apmierināts, kad iegūs visu, ko vēlas. Tā domādams, viņš galu galā nonievā arī to, ko sasniedzis, kārtējo reizi atkal iekārojot kaut ko citu un jaunu.
Tāda nepastāvīga un niecības pilna ir cilvēka sirds! Pat ja Dievs mums dotu Salamana gudrību, Cicerona daiļrunību, Jūlija Cēzara varenību un daudzas citas izcilas dāvanas, mēs tik un tā nebūtu apmierināti. Savā grēcīgumā mēs arvien tiecamies pēc ilūzijām un nenovērtējam to, ko Dievs mums jau ir devis.
Salamana mācītāja grāmatas mērķis ir pamācīt mūs, lai mēs ar pateicību prastu saņemt un izmantot Dieva dāvanas, ko Viņš mums dāsni devis. Un to varam darīt bez lielām raizēm un rūpēm, daudz nesatraucoties par to, ko nākotne nesīs, jo viss taču ir mūsu Radītāja rokās. Svarīgākais ir, lai mums būtu mierīga un paļāvības pilna sirds un priecīgs prāts, kas pazīst savu Kungu un Glābēju, un lai mēs nedzīvotu tikai savā cilvēciskajā niecībā.
Dievbijība cilvēkam dod dievišķu gudrību un veselīgu skatījumu uz dzīvi. Ja mums tā būs, tad mēs pratīsim novērtēt un izbaudīt ar pateicību arī laicīgās svētības un labumus, kas mums doti “zem šīs saules”, kas visi tomēr pakļauti iznīcībai.
Bet pāri visam dievbijība mūs vedīs pie Kristus, kuram vienīgajam ir mūžīgās dzīvības vārdi un kurā ir apslēptas visas Dieva gudrības un atziņas bagātības. Pie Viņa mēs būsim ne tikai laicīgi gudri, bet – mūžīgi gudri. Jo Viņa vārdi un Viņa dāvanas – Evaņģēlijs un sakramenti ir vienīgās īsti neiznīcīgās lietas visas šīs iznīcīgās pasaules vidū.
Ja cilvēks dzīvo bez Dieva, tad pasaule un cilvēka liktenis tiešām ir bezjēdzīgs un pilnīgi viss ir niecība. Bet, ja cilvēks dzīvo ticībā un dievbijībā, tad viņš dzīvo Dieva pasaulē, kuru Dievs valda, kurā katrai pat vismazākajai lietai ir jēga, arī cilvēka darbiem un kalpošanai ir paliekama, pat mūžīga jēga. Ja arī tagad ne vienmēr mēs šo jēgu spējam saskatīt, tad reiz Dieva valstībā tā mums būs redzama jo skaidri.
Uģis Sildegs