Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

PĒC VĒTRĀM PIE SILES

file11828422_niedra_jpg_L

Puriņš Āris. Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs. – R.: Valters un Rapa, 2005. – 510 lpp., il.

Ir tāds teiciens: „Ak, ja jaunība zinātu un vecums spētu!” Tad gan mēs padzīvotu ne pa jokam. Tāda doma izriet no romantiska uzskata par cilvēka dabu – ka mums ir vien šādi tādi pārvarami šķēršļi ceļā uz laimi, bet vispār jau mēs zinām, gan kas tā laime tāda ir, gan arī, kur spēkus tās sasniegšanai atrast. Tik vien tās problēmas, kā tos abus dabūt kopā.

Šādā romantiskā laimes sasniegšanas formulā ir jaušams arī ambiciozs egoisms. Proti, ka es pats varētu gan zināt, gan spēt, ja vien man būtu tas, kas manam kaimiņam ir. Tad es varētu labi iztikt arī bez viņa. Bet tā tās lietas tomēr nenotiek.

Ar gudru ziņu pasaulē dažādam sparam un varēšanai, kā saka, ir jāvaldās un jāprotas, bet prasmei un saprašanai – jākalpo tiem un tam, kam tas vajadzīgs, nevis jāvārās savā sulā. Mēs esam šai pasaulē laisti, lai sadarbotos, lai būtu kopā un lai kopā zinātu un spētu, nevis lai izdevīgā brīdī pagrābtu no kaimiņa to, kā trūkst pašam, un tad savā kaktiņā mēģinātu rušināties uz savu roku.

Diemžēl tieši tā tas notiek gan atsevišķu cilvēku, gan tautu dzīvēs. Turklāt, ja šāda vai tāda veida jauneklībai spēks parasti piemīt vienkārši no dabas, tad vecums vēl nebūt uzreiz nenozīmē ne briedumu, ne prātu. Tā es esmu spiests domāt arī par nu jau it kā ne tik jauno Latviju. Vai tās valstiskums daudzos gadu desmitos ir kļuvis prātīgāks? Nezinu, nezinu.

Par to man liek šaubīties, piemēram, fakts, ka 20. gadsimta beigās no darba bija spiests aiziet profesionāls vēsturnieks, jo viņa pētījumi (un ne jau viņa vien) liek pārvērtēt Latvijas brīvvalsts rašanās ideoloģiskos, tiesiskos un morālos faktorus. Tagad šie pētījumi, vētīti un secīgi sakārtoti, ir apkopoti brīnišķīgā grāmatā par Andrievu Niedru. Proti, par mums šeit – Latvijā.

Āris Puriņš savas pētniecības apmēram trīsdesmit gadu laikā ir tik pamatīgi iedziļinājies Andrieva Niedras personībā, politikā un daiļradē, ka pat viņa izteiksmes veids brīžiem šķiet kā paša Niedras atbalss – nosvērti, trāpīgi un skaidri vārdi. Kādēļ tad viņš ir tik nemīļš – gan Niedra, gan Puriņš? Tā vien šķiet, ka pie vainas būs puiciska, jauneklīga iecirtība: mums te ir sava doma un arī spēks, kā to uzspiest.

Niedra savulaik tādai zaļoksnējai varēšanas aizrautībai lika pretī pārlaicīgu kristīgu morāli un no tās izrietošu laikmetīgu pilsonisku ideoloģiju. Kurš uzvarēja, ir zināms, bet, ja nu reiz esam sākuši ar sakāmvārdiem, tad ir arī tāds: „Revolūcija apēd savus bērnus.” Jo tās varēšanas trakums balstās badīgā iespējā sagrābt un sakampt.

Spēja paturēt, augt un pastāvēt balstās tajā, kas ir pāri par šo mirkli un tā mirklīgo varēšanu. Par to Niedra 1929. gadā rakstīja: „Laupošie spēki par tik intensīvāki par ražojošajiem spēkiem, par cik izsalkušais ir intensīvāks par paēdušo. Tas visvienkāršāk izskaidro lieliniecisma uzvaru Krievijā.

Varam teikt: tas bij Ļeņina ģenialitātes kodols, ka viņš prata laist darbā izsalkuma intensivitāti sacensībā varas dēļ. Bet uz laupīšanas dibināta valsts var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr viņai vēl ir kas, ko laupīt. Ja viņa var pārnest šo laupīšanu uz ārieni, kā to darīja Roma savā laikā, arī Napoleons un daža tagadnes valsts, tad viņas mūžs var būt diezgan garš.

Bet, ja valsts dibināta uz sevis izlaupīšanu, tad viņai „jāsadeg”. Šie vārdi ir teikti, atskatoties uz jau notikušo, bet reizē tie nenoliedzami ir arī pravietiski. Un atkal mums nākas pārliecināties: kur gan citur, ja ne vēsturē ir meklējami mūsu nākotnes paredzējumi.

Autors gan grāmatā nenodarbojas ne ar pravietošanu, ne moralizēšanu. Lai gan iepazīšanās ar Andrieva Niedras darbiem un domām A. Puriņa dzīvē ir bijusi visai izšķirīga, viņš no tā neiztaisa elku, bet gan objektīvi analizē, arī kritizē, kur vajag, un piedāvā vērtējumu.

Piemēram, A. Niedram ap 1909. gadu, kas ir izvēlēts kā otrais no četriem pavērsiena punktiem viņa dzīvē, bija uznācis tāds kā apmulsums, kad viņš mēģināja samierināt tā laika latviešu pilsonību jeb mazgruntniecību ar sociāldemokrātiju.

Lai arī tādā mēģinājumā bija savs patiesīguma grubulītis, aiz kā aizķerties un mēģināt iedomāto lietu pavilkt, tā tomēr nebija pietiekami izsvērta attieksme. Viens no izcilākajiem latviešu politiķiem Fricis Veinbergs tajā laikā par Niedras fikso ideju ir pat sarkastisks un apraksta to pašizdomātā leģendā par svētu vientuli (Niedru), kurš nodomājis samierināt velnu ar Dievu (revolucionāro sociāldemokrātiju ar pilsonību).

Samierinātājam veicas tā nekas līdz pat brīdim, kad nelabajam jākrīt Dieva priekšā ceļos uz izlīgšanu. Tad gan nesamierināmās pretrunas nav iespējams nolīdzināt ne ar kādu trešās puses labo gribu. Niedra Veinberga teikto un paša piedzīvoto droši vien bija labi pārdomājis, jo, kā raksta Puriņš, „nekad vairs nemēģināja meklēt saprašanos ar sociāldemokrātiju”.

Un vai vispār šķiriska ideoloģija, kādu pārstāv sociālisti, ir samierināma ar pilsonisku domāšanu, kas savu ideoloģiju rod ne kādas šķiras interesēs, bet gan klasiskās morāles vērtībās kopā ar saprātīgu saimnieciskumu? Par to Ā. Puriņš, turpinot izmantot F. Veinberga tēlus, saka:

„Ja šodien Latvijā nav ne Dieva, ne sātana, bet tikai saplūdusi šo elementu kopmasa, no kuriem vienu tomēr rakstām ar lielo burtu, tad tas nenozīmē, ka kāds no tiem būtu otra priekšā stāvējis uz ceļiem.” Proti, ne jau uzskatu evolūcija raksturo mūsdienu Latvijas politikā notiekošo, bet gan vēl vairāk izplūdusi robeža starp labo un ļauno tautas un tās priekšstāvju prātos.

Āra Puriņa vēstures lasījums ir dziļš, un dažs tur apakšā var iestrēbt arī mieles, bet, ja tā, tas tā būs paša lasītāja vaina. Kā autors pats norāda, viņš norobežojas no tiem mūsdienu vēsturniekiem, kuriem Latvijas un lielā mērā pat pasaules vēsture sākas un beidzas ar Latvijas valstisko neatkarību.

Puriņa lasījums ir dziļāks par tik seklu smeļamo kausu, tādēļ atvērtam lasītājam šī grāmata pilnīgi noteikti būs pozitīvi motivējoša, jo tur lasāmā vēsture nesākas un nebeidzas ar bieži vien skaudro un pat netaisno faktu konkrētību.

Cauri autora piedāvātajam bagātīgajam vēstures lasījumam jaušas viņa attieksme, lai gan tā nevienā vietā netiek uzspiesta. Tā tikai beigās tiek formulēta paša Ā. Puriņa vārdos: „..es, tāpat kā Niedra, ticu, ka revolūcija nevar nest neko pozitīvu: vētra norimst, bet sile nav tikusi pilnāka, vienalga, vai šauts un spridzināts, vai dziedāts un dejots.

Ticu, ka „pilsonisko sabiedrību” var izveidot tikai kultūras tauta, pie kuras piederīgajiem cilvēkiem vara un manta nav pašmērķis, bet līdzeklis šīs sabiedrības izveidei. Ticu, ka brīvība ir svarīgāka par neatkarību.”

Ne Puriņš, ne Niedra, ne es neapšaubu Latvijas neatkarību. Brīvību – to laikam diemžēl gan. Jo pārāk bieži šķiet, ka savās domās, spriešanā un lemšanā nebrīvi cilvēki, morāli nebrīvi un nemotivēti cilvēki, valdīdami Latviju, būtībā jau mokās paši un moka arī visus citus. Tas ir iznākums pārpratumam, kas nu jau kādu gadsimtu vārdzina mūsu spēku jauneklību un neļauj nobriest pieredzes viedumam.

„Neatkarība pati par sevi nevairo brīvību, bet vairo tikai pienākumus un atbildību,” to izsaka Puriņš. No tādas atziņas arī nāk toreizējā Niedras un mūsdienu Puriņa uzdrīkstēšanās jeb drīzāk jau tas pienākums un atbildība, kas prasās izsakāma un darāma par spīti draudiem un nepatīkamām konsekvencēm.

„Niedram ..cilvēces ienaidnieks bija bīstamāks par „tautas ienaidnieku”,” raksta autors, tādēļ saukāšana par „tautas nodevēju” viņam bijusi nebijusi. Kā zināms, Niedra par to pat ironizē, liekot vienai no savām grāmatām virsrakstu „Tautas nodevēja atmiņas”.

Mēs gan kā atsevišķas personības, gan kā tauta pastāvēsim, vien turoties pie pārpersoniskā un pārlaicīgā, un tas nav ne jāizdomā, ne no jauna jārada – tas ir vien skaidri jāierauga un tam jāļaujas. Kaut vai tajos trijos vārdos, kuros pirms vairākiem gadiem intervijā „Latvijas Luterānim” Āris Puriņš kopā saņēma visu A. Niedras politiku: „Tev nebūs zagt.”

Es negribētu radīt aplamu priekšstatu, ka esmu pateicis visu vai pat būtisku daļu par šo lielisko, uzrunājošo grāmatu. Tā ir pārpilna interesantām un būtiskām vēstures liecībām, kuras autors ir sakārtojis labi uztveramā secībā.

Piemēram, šis E. Blanka latviešu demokrātijas raksturojums 1932. gadā, kas dažos aspektos atkal liek domāt par vēstures aktualitāti jeb par nemainīgo cilvēka dabu un vērtībām un pusvērtībām, kas to vada vai dancina.

„Mūsu demokrātijas vadoņi gatavā veidā pārņēma varonības laikmeta valsts ideoloģiju un pārvērta to ne tikai politiskā kapitālā, bet arī īstā finanšu kapitālā. Latvijas valsts ideju viņi tautai nedeva, ideju pasaule vispār viņiem vienmēr bijusi sveša, bet viņi veikli piesavinājās citu smadzeņu produktu un ar to nodibināja savu varu valstī un personiski sev materiālo labklājību.

Būdami vai nu principiāli nacionālās valsts pretinieki līdz pašam 1918. gada 17. novembrim (sociāldemokrātijas vadoņi), vai arī neticēdami, ka no lielā, revolūcijas radītā haosa, resp. „šļuras” varētu dzimt kāds pastāvīgs valsts veidojums, mūsu demokrātijas vadoņi otrā dienā sagrāba valsts varu savās rokās un pēc tam nekad nav domājuši no tās šķirties.

Praktiskiem darbiniekiem piemītošā ošanas spēja viņiem teica, ka Vudrona Vilsona pašķirtai nacionālās valsts idejai ir arī biržas vērtība un ka, veikli un saprātīgi rīkojoties, tā māklerim var dot daudz vairāk nekā tautai.

Viņi sāka dibināt partijas ar šabloniski demokrātiskām programmām un bez pūlēm ieguva varu un mantu. Sevišķi pēdējo, jo valsts vara viņiem bija tikai līdzeklis personiskās labklājības nodibināšanai, kā tas novērojams pie visiem cilvēkiem, kam nav bijuši idejiski centieni, tāli ideāli, garīgas trauksmes.

Tā vakardienas lopu audzētāji, katorgā un emigrācijā salauztie revolucionāri palika par mūsu valsts un tautas vadoņiem. Pretim marksisma dogmai stāvēja idejisks tukšums, pretim revolūcijas sabangotai stihijai – neskaidri, neizveidoti valsts varas principi. No tautas apakšējiem slāņiem cēlušies, mūsu jaunās demokrātijas vadoņi nesa sev līdzi veselu netīrumu straumi, no kuras galvenā bija negausība.”

Beigās vēl pāris tehniskas dabas uzsvari. Grāmata ir labi samaketēta, labi iesieta un ērti lasāma, tomēr tik biezam (un arī tik dārgam) sējumam gribētos arī grāmatzīmi. Šķiet, ka šo būtisko labas grāmatas sastāvdaļu konsekventi prātā patur vienīgi izdevniecība „Atēna”. (Ceru, ka kļūdos.)

Arī grāmatas vāks, kas neapšaubāmi ir modīgs, labākas uztveres labad prasās būt citādāks. Fonam izvēlētā patumšā Latvijas karoga krāsa simbola līmenī savu paveic, tomēr tā arī „noēd” proporcionāli mazos burtiņus, sevišķi jau melnos.

Ja nu noformējumā noteikti gribējās izmantot postmoderno „čupā stumšanas” un robežu jaukšanas metodi, tad kādēļ gan to nevarēja darīt, teiksim, ar trīsreiz lielākiem burtiem? Fona krāsai no tā sliktāk nepaliktu, pats vāks tad nebūtu tik smagnējs un arī būtu krietni vien nolasāmāks. Visādi citādi – paldies par lielisko darbu!

Didzis Meļķis

Leave a Reply