Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VĀRDS TAPA MIESA

nativity

Piedzimšana, Francesco della ROBBIA, 1490, Santa Maria degli Angeli, La Verna © Web Gallery of Art

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ.1:1-14)

Kristus dzimšanas svētku dievkalpojumos mēs dzirdējām stāstu par mazo Bērniņu, kas piedzima Jaunavai Marijai. Šīsdienas evaņģēlijs mums stāsta, kas īsti šis Bērns ir.

Mūžībā, kad vēl nebija ne laika, ne telpas, ne zemes, ne zvaigžņu bija Dievs Tēvs un Viņa Vārds – mūžīgā Gudrība, Dieva Dēls. Viņš bija pats Dievs. Caur Viņu tika radīts viss – gan eņģeļi, gan debesis un zvaigznes, gan zeme un viss, kas uz tās atrodas.

Tā evaņģēlists Jānis mums stāsta, ka visums nav nedz mūžīgs, nedz bezgalīgs, kā savā nezināšanā domāja senie grieķu filozofi un vēl joprojām uzskata daudzi mūsdienu cilvēki. Materiālajai pasaulei ir bijis noteikts iesākums. Šī pasaule nav arī radusies, matērijai pašai organizējoties arvien sarežģītākās formās, bet tapusi jau pilnīga sešās radīšanas dienās mūžīgā Vārda spēkā.

Mūsdienu cilvēki, zinātnieki un domātāji prāto par to, kur radusies dzīvība. Vieni domā, ka tā attīstījusies no nedzīvās matērijas, citi uzskata, ka dzīvība pastāvējusi kaut kur bezgalīgajā kosmosā, no kurienes nokļuvusi uz zemes. Evaņģēlists Jānis šīs lietas zina labāk, viņš saka, ka dzīvība bijusi šajā mūžīgajā Vārdā.

Arī pats šis Vārds sevi sauc par dzīvību, un citā vietā evaņģēlists Jānis Viņu sauc par „Dzīvības Vārdu”. Jānis arī saka, ka Viņš bijis cilvēku gaisma. Tas ir, tad, kad Viņš nāca uz šīs zemes, Viņš nāca, lai mums mirstīgajiem, kas dzīvojam nāves mijkrēslī, dotu Savu nemirstīgo dzīvības gaismu. „Kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam.” – saka dzīvības Vārds.

Kad šī Gaisma atspīdēja tumšajā Ziemassvētku naktī, pasaule Viņu neuzņēma. Tā negribēja gaismu redzēt. Pasaule bija kļuvusi gluži akla. Grēks un netaisnība bija tā apstulbojuši cilvēka prātu, ka tie ne tikai neuzņēma gaismu, bet cīnījās pret to. Tumsība tiem bija mīļāka par gaismu, jo viņu darbi bija ļauni.

Hērods un neskaitāmi viņa sekotāji darīja visu, lai šo Gaismu apslāpētu. Taču to uzveikt nav iespējams – viss, ko apspīd Gaisma top par gaismu, tādēļ tumsībai Gaismas klātienē ir jāatkāpjas. Tomēr tā vēl joprojām paliek, ložņā visapkārt, vairās tuvoties Gaismai un slēpjas ļaunajā nāves ēnā.

Lai liecinātu par Gaismu, Dieva sūtīts, nāca Jānis Kristītājs. Viņš pats gan nebija gaisma, jo bija cilvēks, kā mēs visi, bet viņa liecība veda cilvēkus pie ticības mūžīgajai Gaismai, kas bija Vārdā. Vārda gaisma bija patiesā Gaisma, kas nāca, lai apgaismotu ikvienu cilvēku, lai vestu tos no grēka tumsas mūžīgā svētuma un dzīvības gaismā.

Piedzimstot Jēzus Bērnam, Gaisma ienāca pasaulē. Tā bija spožāka par saules, mēness un zvaigžņu gaismu. Arī saules gaisma mūs silda, rāda ceļu un liek uzplaukt dzīvībai, taču šī dabiskā dzīvība ir grēka un nāves saindēta. Saules gaisma nespēj mūs glābt un rādīt mums ceļu laukā no nāves un iznīcības, jo tā pati ir pakļauta iznīcībai.

Patiesā gaisma, Vārda gaisma ir daudzkārt pārāka, jo tā dāvā mūžīgu dzīvību un rāda ceļu uz jaunu pasauli, kur tumsas un nāves vairs nebūs. Patiesību sakot, tā ne tikai rāda ceļu, bet pati ir Ceļš – mūžīgās dzīvības šaurais Ceļš. Šie vārdi, kas nāk no Vārda ar lielo burtu, nav kādas reliģiskas metaforas, bet patiesības Vārdi, kas dāvā cilvēkiem to, ko tie apsola.

Cilvēku posts atklājas tajā, ka tad, kad šis Vārds nāca pasaulē, ko Tas pats bija radījis, pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie Savas, šai nākšanai īpaši izredzētas un gatavotas tautas, bet arī tie Viņu neuzņēma. Tā ir cilvēka dzīves traģika, ka mēs ienīstam savu dzīvību, to nepazīstam, noliedzam un tai pretojamies.

Tā ir šī pašiznīcināšanās tieksme, kas mīt katrā dabiski dzimušajā cilvēkā. Tas turpinās vēl joprojām – pasaule nepazīst un neuzņem savu Radītāju. Tā izdomā dažādas muļķīgas teorijas. Tā drīzāk tic, ka viss ir radies pats no sevis, ka visu nosaka nejaušība, ka nedzīvā matērija var tapt dzīva, bet tā netic Dzīvības Gaismai, kas to patiesi ir radījusi.

Tāds ir mūsu kauns un negods – patiesību mēs ienīstam un vajājam, bet melus cienām un godājam. Mēs šķiežam milzu līdzekļus un pieliekam ārkārtīgas pūles, lai mēģinātu pierādīt, ka meli ir patiesība, ka tumsa ir labāka par gaismu. To visu mēs saucam par progresu, attīstību un lepodamies dēvējam par gaismu.

Pat veselu laikmetu, kurā uzplauka šī tumsas cīņa pret gaismu, mēs esam nodēvējuši par apgaismības laikmetu. Tāda ir tumsas daba – tā ienīst patieso Gaismu un cenšas to aizstāt ar savu cilvēciskās gudrības tumsību, tā mēģina pierādīt, ka elektriskā spuldze ir gaišāka par sauli.

Taču šāds neprāts nevar pastāvēt ilgi, jo tas kļūst visiem redzams. Tādēļ tumsa rada arvien jaunas un jaunas teorijas, cenšoties pierādīt, ka tā tomēr ir gaisma. Tā ir ļaunuma daba, kas nāk no ļaunuma tēva Lucifera, kas, kā to izsaka šis latīņu valodas vārds, sevi augstprātīgi dēvē par gaismas nesēju, lai gan īstenība ir nekas cits kā tumsas un ļaunuma nesējs.

Tomēr šīs pasaules tumsas vidū ir arī cilvēki, kas līdzīgi Betlēmes ganiem uzklausa un pieņem Vārdu. Ar šiem cilvēkiem notiek brīnumainas pārvērtības – no Gaismas ienaidniekiem tie kļūst par Gaismas draugiem – Gaismas bērniem, kas tic mūžīgajam Vārdam. Pats Vārds ir Gaisma. Tas viņos uzveic tumsu un rada ticību.

Lai gan arī viņiem nepatīk atzīt, ka tie ir bijuši tumsas bērni, tomēr tie nepretojas Vārda Gaismai. Un Gaisma viņos kļūst tik liela, ka tie visu sāk redzēt citādi – ar ticības acīm. Šo milzīgo pārmaiņu evaņģēlists pielīdzina jaunai dzimšanai. Šāds cilvēks patiesi piedzimst no jauna.

Taču tā nav dabiskā dzīvība, kuru mantojam no saviem vecākiem, kurā ir tik daudz tumsas, bet tā ir jauna dzīvība, kas nāk no Dieva. Dabiskā dzīvība ir pārejoša un iznīcīga, bet šī jaunā dzīvība ir mūžīga un nepārejoša. Dabiskā dzīvība nevienu nedara par Dieva bērnu. To nespēj arī nekādi cilvēka darbi. Vienīgi ticība ir tā, kas dod šo jauno mūžīgo dzīvošanu.

Vecā pasaules gaisma nicina Vārda gaismu un augstu vērtē visu, kas ir pasaulē, bet jaunā gaisma daudz augstāk vērtē Vārda gaismu, no šīs gaismas tā ir dzimusi un tajā dzīvo. Jā, pati šī Gaisma ir jaunā cilvēka dzīvība.

Par šo jauno dzimšanu īsti pārliecināti mēs kļūstam tad, kad uzbrūk vajāšanas, kārdinājumi un nāve. Vecā gaisma, cilvēka miesīgais prāts cīnās un pūlas, nevēlēdamies atteikties no savām vērtībām. Ar visiem spēkiem tas tiecas pēc šīs pasaules goda, cilvēku atzinības, mantas un labumiem. Ja dzīvības gaisma tam ko pārmet, tas cenšas to iznīcināt.

Tā Hērods nocērt galvu patiesās gaismas lieciniekam Jānim Kristītājam. Turpretī tiem, kas dzimuši no jauna, ir citas vērtības. Tos vairs nebiedē ne cilvēku draudi, ne bads, ne nāve. Tie labprāt atsakās no pasaules atzinības un tiecas sekot tikai un vienīgi jaunajai dzīvības gaismai. Tie ir tā pārņemti no šīs gaismas, ka vairs nespēj mīlēt tumsību – viņi ir īsti Dieva bērni.

Tā kā cilvēki paši par tādiem nespēja kļūt un gaismas viņiem nebija, tad nāca Dieva Dēls. Lai kļūtu par cilvēku Gaismu, Viņš pats kļuva par cilvēku un miesīgā veidā mājoja cilvēku vidū. Viņš vienlaikus bija mūžīgais Dievs un mazs bērns, kas vēlāk kļuva pieaudzis un dzīvoja jūdu zemē. Viņam bija vajadzīgs apģērbs, mājas, ēdiens un dzēriens, Viņš gulēja un darīja visas lietas tāpat kā citi cilvēki.

Šķita, ka Viņš ir nekas vairāk kā parasts cilvēks, taču Viņš nekad negrēkoja. Turklāt Viņa dzīvē redzamā veidā atklājās Dieva godība. Tā bija vērojama Viņa mācībā un brīnumainajos darbos. Šī godība daudzkārt pārsniedza jebkura svēta cilvēka, pat eņģeļa, godību. Patiesībā tā nenāca no ārienes kā Dieva palīdzība un svētība, bet gan no pašas Viņa būtības. Tādēļ evaņģēlists par šo godību saka, ka tā bijusi Dieva vienpiedzimušā Dēla godība.

Atšķirībā no šīs pasaules godības, kas ir ļaunuma un augstprātības pilna, Viņa godība bija pilna žēlastības un patiesības. Ja pasaules godība cenšas paaugstināties pār citiem, likt citiem sevi apbrīnot un kalpot, tad Jēzus godība izpaužas, kā žēlsirdība pret citiem cilvēkiem, kas liek Viņam kļūt par Kalpu un Palīgu visiem cietējiem un bēdīgajiem. Tas, ka Viņš pieņēma cilvēka miesu un kļuva mums līdzīgs, bija vārdos neaprakstāmas žēlsirdības izpausme. Turklāt viss, ko Viņš darīja, bija labs un patiess.

Pasaules godība parasti balstās netaisnībā, tā ir neīsta un nepatiesa, jo cilvēki cenšas būt tas, kas viņi nav. Piedzimuši par kalpiem, tie vēlas būt kungi. Turpretī Kristus godība bija patiesa. Tomēr, būdams Kungu Kungs, Viņš kļuva par kalpu. Visi Viņa vārdi un rīcība arvien bija patiesi. Viņš rīkojās patiesi un bija pati patiesība. Aklais mūsdienu cilvēks vispār netic patiesībai. Viņš domā, ka tas nav iespējams. Tas notiek tāpēc, ka viņš nepazīst Kristu, kas ir Patiesība.

Tāpēc, esot bez dievišķās patiesības, pasaule ir arī ļoti nežēlīga, nodevības un netaisnības pilna. To mēs redzam ne tikai terorisma uzplūdos un briesmīgajā varmācībā, bet arī par tik ierastu lietu uzskatītajā laulības pārkāpšanā un neskaitāmajos laulības šķiršanas gadījumos. Vai var būt vēl kas nežēlīgāks kā nodot, pievilt, piekrāpt un pamest pašus sev tuvākos cilvēkus!

Pretēji melīgās un liekulīgās pasaules nežēlībai, Kristus arvien ir žēlsirdīgs. Tas ir, Viņš nedzīvo Sevis un Sava goda, bet citu cilvēku dēļ, un māca arī mūs būt tādiem – žēlsirdīgiem un patiesiem. Tādas patiesas un žēlsirdīgas godības pilnu nākšanu netaisnīgajā un nežēlīgajā pasaulē mēs svinam patlaban. Šeit šajā pasaulē Mūžīgā Gaisma, Patiesība un Žēlsirdība nāca tevis dēļ.

Lai glābtu tevi no iznīcības, tumsības un naidpilnā ļaunuma. Tev nu ir tāds Draugs, Brālis un Palīgs, par kuru tu agrāk pat sapņot nevarēji. Viņam nav sveša tava dzīve, grūtības un ciešanas. Viņš ir nesis tavu miesu un zina, ko nozīmē būt cilvēkam, un Viņš ik brīdi ir gatavs tev palīdzēt.

Āmen.

Ilārs Plūme

Leave a Reply