Divas atklātas vēstules
Kā iepriekšējā, tā arī šajā Hermaņa Zasses (Hermann Sasse, 1895–1976) jubilejai veltītajā publikācijā, gribam piedāvāt lasītājam gūt ieskatu kādā Zasses biogrāfijas pavērsienā, kas ir ļoti zīmīgs arī visa 20. gs. luterisma attīstībā. Runa ir par divām atklātām vēstulēm, kuras Zasse ir nosūtījis 1947. un 1948. gadā. Pirmā ir datēta ar 17. jūniju un adresēta Pasaules luterāņu federācijas dibināšanas pasākumam, kas 1947. gadā notika Zviedrijas pilsētā Lundā.
Otrā vēstule ir paziņojums Bavārijas pavalsts evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapam D. Meiseram par šīs baznīcas atstāšanu un pievienošanos luteriskajai brīvbaznīcai. Šajās publikācijās ir runā par visa luterisma likteņgaitām, kā tās pavērsās pēc Otrā pasaules kara. Šā pavērsiena ietekme vēl stipri atbalsojas mūsdienās, kad esam pārkāpuši 21. gadsimta slieksni un esam kļuvuši par īstas “šķiru cīņas” lieciniekiem (vai dalībniekiem) mūsdienu luteriskajā pasaulē.
Pirmā vēstule: Brāļiem Kristū, pulcētiem Lundā
Kad Bavārijas pavalsts luterāņi grasījās doties uz šo nozīmīgo pasākumu Lundā – uz Pasaules luterāņu federācijas dibināšanu, viņi apzināti izslēdza no delegātu skaita kādu izcilu luterisma darbinieku, kurš pēdējos divdesmit gadus kopā ar viņiem bija cīnījies par luteriskās baznīcas saglabāšanu Vācijā – Erlangenes universitātes profesoru Hermani Zassi un arī viņa domubiedrus. Tādā pašā veidā sarakstos netika iekļautas arī luteriskās brīvbaznīcas, kuras jau turpat simts gadu garumā bija pastāvējušas vācu zemēs.
Lai kaut kā vērstu par labu radušos situāciju, profesors Zasse bija nolēmis sūtīt vēstuli šim visnotaļ svarīgajam pasaules luterāņu apvienošanās pasākumam. Šīs vēstules virsrakstā ir sacīts: “Brāļiem Kristū, pulcētiem Lundā, kuri kopā ar mums apliecina savu ticību ar neizmainītu Augsburgas konfesiju jeb ticības apliecību, kas ir evaņģēliski luteriskās baznīcas neatceļams konfesionālais dokuments.” Tomēr šī vēstule netika nolasīta nevienā no pasākuma sesijām.
Atsevišķus delegātus ar to iepazīstināja kāds novērotāja statusā šurp atbraukušais Misūri sinodes profesors: tā bija kāda neoficiālā vakara patērzēšana, kurā tika nolasīta šī H. Zasses vēstule. Starp citu, tā kļuva par bibliogrāfisku retumu, jo toreiz trūka gan rakstāmmašīnu, gan iespiedtehnikas, gan publicēšanas iespēju.
To pašu var teikt par otro vēstuli – Zasses paziņojumu par aiziešanu no Bavārijas pavalsts evaņģēliski luteriskās baznīcas: tas ir aizmirstībā nonācis dokuments, par kura esamību dažkārt ir izbrīnīti raustījuši plecus viņa Erlangenes kolēģi, nemaz nerunājot par jaunākas paaudzes pētniekiem. Toreiz to publicēja tikai brīvbaznīcu izdevums „Der Lutheraner” (Luterānis), kuru lasīja pavisam niecīgs daudzums ticīgo Vācijā.
Savā vēstījumā Pasaules luterāņu federācijas dibināšanas kongresam Zasse uzsver, ka Augsburgas ticības apliecības izpratne ir stiprināta Konkordijas formulā – tā ir luterāņu ticības apliecības sirdsapziņa. Bez tās runāt par evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsti būtu ļoti nepilnīgi. Konkordijas formula izskaidro Augsburgas ticības apliecību, stingri noraidot tieši kriptokalvinismu jeb slēpto kalvinisma invāziju luterismā, kurš centās sašķobīt vispirms nozīmīgos luterisma mācības artikulus par Svēto Vakarēdienu.
Dziļākā nozīmē kalvinisma sakramentu izpratne ir sinerģētiska, it īpaši tāda Svētā Vakarēdiena teoloģija, kura Kristus reālo klātbūtni maizē un vīnā padara atkarīgu no komunikanta paša garīgās kondīcijas jeb viņa ticības spējām. Šī no pirmā acu uzmetiena smalkā nianse būtībā liecina par principiāli citādu kristīgās vēsts izpratni luterāņu un kalvinistu teoloģijā. Te ir darīšana ar fundamentālu atšķirību jautājumā par patiesību, nevis tikai par dažām interpretācijas niansēm, kā patīk uzsvērt daudziem mūsdienu apvienošanās teologiem jeb unionisma piekritējiem tiklab vienā, kā otrā nometnē.
Kalvinistu doktrīna pieļauj un pat apzināti meklē baznīcu vienību arī tad, ja nav vienprātības visos izšķirošajos mācības jautājumos. Līdz ar to uzskatāmu pamatojumu iegūst viņu mācība, ka patiesā baznīca ir tikai Debesīs, un tāpēc šeit, uz zemes, ir iespējama ļoti dažādu konfesiju vienība, jo īstas skaidrības par patiesību tāpat nevienam nav. Turpretim patiess luterisms redz vienības iespēju tikai mācības vienprātībā, t.i., neapejot mācības jautājumu.
Tā nu profesora Zasses vēstulē vispirms tiek meklēts ticības brāļu atbalsts. Zīmīgs ir šā raksta izteikti apustuliskais un pazemīgais tonis: lūgums ticības brāļiem izprast, ka konfesionālo luterāņu nostāja nav pret baznīcas vienību un ka viņi negrib par katru cenu turēties tai pretī. Taisni otrādi, konfesionālie luterāņi uzskata to par augstākā mērā nepieciešamu lietu, taču ne uz patiesības rēķina. Bez tās baznīcas vienība ir pārpratums. Konfesionāls luterisms tieši grib kalpot patiesajai baznīcas vienībai.
Spiediens apvienoties
Zasse vispirms atgādina Pasaules luterāņu federācijas dibinātājiem dažus luteriskās baznīcas vēstures būtiskākos brīžus. Baznīcas vienību ar reformētajiem tika mēģināts panākt jau Mārburgas kolokvijā 1529. gadā, kad tai bija īpaši liela politiskā nozīme.
Šajās sarunās arī nāca klajā principiālā teoloģiskā atšķirība starp Lutera un Cvinglija piekritējiem. Firsti, kas atbalstīja reformāciju, izdarīja lielu spiedienu uz abām nometnēm. Apvienoties vajadzēja par katru cenu un arī par spīti teoloģiskām diferencēm: “Ja tādas ir, tad nolīdziniet tās un miers!” skanēja valdnieku komanda.
Ņemot vērā politiskā brīža nopietnību, tas arī izdevās gandrīz visos punktos, izņemot vienu, proti, jautājumu par Kristus reālo klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā. Par to ne Luters, ne Cvinglijs nespēja vienoties, un tas bija gluži loģiski, jo abi stāvēja pretējās pozīcijās – būtībā jau no atšķirīgām pozīcijām izprata Svētos Rakstus.
Sarunas toreiz izjuka. Reformācija ar Dieva palīdzību tomēr nepiedzīvoja politisku vai militāru sagrāvi, taču spiediens uz luterāņiem apvienoties ar reformētajiem par spīti teoloģiskām atšķirībām kopš tā laika nekad nav zudis.
Pēc Lutera nāves tā saucamie kriptokalvinisti („slēptie kalvinisti”) mēģināja to panākt ar viltus palīdzību: ārēji atzīstot, ka piekrīt luterāņu mācībai, bet būtībā pārstāvot kalvinisma uzskatus.
Konkordijas formulas pieņemšana 1580. gadā bija ļoti nozīmīgs moments, jo tajā tika nospraustas skaidras robežšķirtnes starp luterāņiem un reformētajiem. No Konkordijas formulas pozīcijām katrs luterānis tagad varēja gan apliecināt savu evaņģēlisko ticību, gan noraidīt pretējās nometnes, šinī gadījumā reformēto, maldus.
Turpinājās asa teoloģiskā cīņa, kuru abām pusēm, bet visbiežāk – kalvinistiem, bija iespēja vadīt arī no varas pozīciju puses. Tikai pēc Trīsdesmit gadu kara 1653. gadā situācija normalizējās un apvienošanās spiediens atslāba pusotra gadsimta garumā.
Tika radīts Corpus Evangelicorum – savdabīga starpbaznīcu institūcija, kas ļāva risināt praktiskas ar reliģisko dzīvi saistītas problēmas daudzo Vācijas zemju pilsoņiem, kuri piederēja gan luterāņiem, gan reformētajiem. Šī institūcija pārtrauca pastāvēt pēc Napoleona invāzijas un toreizējās vācu ķeizarvalsts sagrāves 1806. gadā.
Vēl kādu gadu desmitu tika mēģināts atrisināt šo problēmu pēc teritoriālām pazīmēm, taču pēc Bismarka izraisītājām politiskajām pārmaiņām un jaunas vācu ķeizarvalsts izveides politiskais spiediens luterāņu apvienošanai ar reformētajiem jeb unionisma politika atjaunojās.
Faktiski vēsturnieki ir vienisprātis, ka unionisms ir nevis vecinājis baznīcas vienību, bet gan pavisam noteikti to grāvis. Katrā vācu zemē, kurā tika pieņemta luterāņu un reformēto ūnija (kuru vēl nostiprināja ķeizara Vilhelma III 1830. gada dekrēts), tās teoloģiskais pamatojums bija atšķirīgs. Daudzi luterāņi, nespēdami savienot šādu valdības pavēli ar savu ticīgo sirdsapziņu, vai nu pameta savu dzimteni un devās uz Ameriku, vai arī atstāja valstij un ķeizara dekrētam pakļautās luteriskās baznīcas un pievienojās luterāņu brīvbaznīcām.
No valsts puses izdarītais spiediens uz unionismu nerimās arī turpmāk – īpaši jau totalitārā Trešā reihā laikā. To īpaši nācās piedzīvot pašam H. Zassem. Viņš no 1934. gada bija Erlangenes universitātes profesors un aktīvs Bavārijas luteriskās baznīcas loceklis cīņā pret uzspiesto apvienošanos. 1933. gada 11. jūlijā brutāla valsts spiediena rezultātā tika izveidota vienota Vācijas evaņģēliskā baznīca (DEK), kurā vienā kopībā tagad vajadzēja pastāvēt gan luterāņiem, gan reformētajiem.
To akceptēja visu Vācijas zemju luteriskās baznīcas, tā nonākdamas klajā pretrunā ar Augsburgas ticības apliecības 7. artikulu, kas runā par baznīcu vienību un nepieļauj atšķirības ticības apliecību (konfesiju) starpā. DEK satversmē visa luteriskā Reformācija būtībā tika nostādīta kājām gaisā, jo baznīcas vienība tika meklēta nevis Evaņģēlija mācībā, bet tieši cilvēku ieviestajās tradīcijās.
Diktāts turpinās arī pēc diktatūras
Totalitārisma apstākļos daudzi bīskapi protestēja pret tādu valsts varas iejaukšanos baznīcas dzīvē. Taču pēc kara, nacistiskajam režīmam krītot, luterāņu baznīcai taču vajadzēja rasties iespējai pašai un brīvi lemt par savu kopdzīvi vai par nošķiršanos no reformētajiem? Taču izrādās, ka unionisma īstie cēloņi nemaz nav valsts varas ekspansijā, bet gan garīgajā sfērā. Vēlme apvienoties par spīti acīmredzamai nevienprātībai Evaņģēlija mācībā atsedz cilvēka grēcīgās dabas tieksmi veidot iespaidīgas baznīcas struktūras.
Tā nu reiz ir: ja Dievs savas baznīcas dižo un godības pilno vienību grib uzcelt uz patiesības fundamenta, un tā šajā grēcīgajā pasaulē ir grūta, ilgstoša un reizēm ārēji visai mazefektīva celtniecība, tad cilvēki grib pierādīt, ka viņi šajā būvniecībā spēj sasniegt labākus rezultātus nekā Dievs. Šo izrāvienu viņiem dod viena būtiska atšķirība celtniecības metodē: cilvēkiem labpatīk izveidot baznīcas vienību bez tās fundamenta, proti, bez patiesības.
Tomēr Raksti mūs aicina neatmest stūrakmeni – būvēt uz patiesības klints, nevis uz smiltīm. Lielā luterisko ticības apliecību priekšrocība ir tā, ka tās skaidri dzird šo Rakstu aicinājumu, stingri tajā balstās un nekādu kārdinājumu priekšā negrib to pazaudēt. Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ mūsu luteriskās baznīcas ticības tēvi piešķir tik lielu nozīmi saviem konfesionālajiem dokumentiem. Jo pazaudējot saikni ar tiem, faktiski tie sarauta saikne ar Svētajiem Rakstiem.
Līdz ar nacistiskā režīma sabrukumu izjuka arī DEK – Vācijas evaņģēliskā baznīca. Taču luterāņu un reformēto baznīcu vadītāji brīvprātīgi un bez nekāda valsts spiediena tūdaļ atjaunoja to pašu ūniju – uz tādas pašas, t.i., teoloģiski pilnīgi pretrunīgas satversmes bāzes izveidodami EKiD – Evaņģēliski luterisko baznīcu Vācijā. Mainīta, kā redzams, bija tikai vārdu kārtība nosaukumā.
Domubiedru manifests
Bet kāds tam sakars ar to, kas toreiz notika Lundā? Lieta tāda, ka unionisma procesi Vācijā faktiski tika pārcelti internacionālajā līmenī. Pasaules luterāņu mēģinājumi apvienoties faktiski bija unionisma teoloģijas inspirēti. Bet luterāņi, kuri atzīst un veicina unionismu, grauj luteriskajās ticības apliecības balstīto teoloģiju un faktiski paši noliedz savu identitāti.
Luteriskajai identitātei pašai par sevi nebūtu nekādas vērtības un to varētu ar vieglu roku arī atmest, ja tā nebūtu skaidra Evaņģēlija – Bībeles kā dzīvā Dieva vārda centrālā pasludinājuma apliecināšana. Tādēļ Zasse cerībā uz ticības brāļu dzirdīgām ausīm grib pavēstīt Lundā sapulcētajiem pasaules luterāņiem savu attieksmi pret unionisma pārņemto Vāciju, faktiski darīt zināmu klaju ķecerību, kurā luterāņu baznīcas funkcionāru dēļ tika ierauta visa Vācija.
Profesoram Zassem, protams, bija pietiekami daudz informācijas un dzīves pieredzes, lai nojaustu, ka Lundā sapulcētie īstenībā neiebilst pret vācu unionismu un ir nolēmuši veidot tāda pat rakstura kopību jau pasaules mērogā. Tomēr viņš neatteicās no šāda vēstījuma, jo te nav runa par personiskām nojautām, bet gan par visu baznīcu, kuras uzticams skolotājs viņš bija. Un tāpēc, ar tādu nolūku uzrunājot baznīcas kopsapulces, pieklājas būt ar skaidru apustulisku stāju par spīti baznīcpolitisko intrigu peripetijām:
“Mēs noraidām tādas kopības (kā EKiD) pasludināšanu par baznīcu, kurā ir vairākas pretrunīgas ticības apliecības. Tādai nemaz nav tiesības saukties par baznīcu jeb tā tikai nelietīgi izmanto baznīcas vārdu tāda veidojuma apzīmēšanai, kas nemaz nav baznīca un tādējādi ved maldināšanā draudzes.
Mēs pilnībā norobežojamies no Barmenas sinodes lēmumiem un pasludinām, ka tie nav saistoši evaņģēliski luteriskajai baznīcai, jo ir klajā pretrunā ar Augsburgas ticības apliecību un Konkordijas formulu.
Mēs uzskatām, ka Dievgalda kopības pasludināšana EKiD ietilpstošo baznīcu starpā ir pilnībā nesavienojama ar luterisko ticības apliecību galvenajām doktrīnām, un tāpēc mēs noraidām dievgalda kopību ar visām šajā savienībā esošajām baznīcām. Ar to mēs gribam skaidri norobežot mūsu luterisko baznīcu no kriptokalvinisma un kalvinisma maldiem.
Mēs uzskatām, ka Vācijas apvienotās evaņģēliski luteriskās baznīcas satversmei nav jāpielāgojas EKiD satversmei, bet gluži otrādi – luteriskā baznīca var kļūt par tādas kopības locekli tikai tad, ja EKiD satversme nav pretrunā ar luteriskajām ticības apliecībām. ”
“Mēs” šajā vēstulē tiek lietots tāpēc, ka Zasse runā arī savu domubiedru vārdā. Kas viņi ir? Tie ir konfesionāli luterāņu mācītāji no dažādām Vācijas baznīcām. Viņi paziņo sapulcētājam luterāņu internacionālajam forumam, ka ir gatavi ar visiem spēkiem darboties patiesa ekumenisma labā, kas ļautu tuvināties kristīgajām konfesijām, tādējādi stiprinot kristietības pretošanos spēju mūsdienu sekulārismam.
Tālāk tekstā seko šo konfesionālo teologu manifests: “..bet mēs vienlaikus deklarējam, ka ekumenisma darbs tikai tad var nest svētību, ja tas tiek balstīts patiesībā. Tikai tā ir iespējama kristīgā vienotība. Ja baznīcu dialogs iegrimst virspusīgā unionismā, tad luteriskā baznīca nekad nespēs tajā piedalīties un līdz ar to dot arī savu ieguldījumu ekumeniskajā darbā. Mēs gribam arī novērst pārpratumus, kuri allaž ir skāruši tos, kas iestājas par luteriskajām ticības apliecībām, proti, ka viņi tiek dēvēti par “teoloģiskajiem intelektuāļiem”, kuri nesaprot, ka ticība vispirms attiecas uz sirdi. Mūsu vienīgā vēlme ir darboties tā, lai mūsu tautā un visā kristietībā tiktu saglabāta pestījoša ticība Kungam Kristum, kas ir patiesi klātesošs Viņa Evaņģēlijā un Viņa iedibinātajā Sakramentā. Tāpēc mēs uzskatām, ka mūsu vissvētākais pienākums ir darīt visu, ka šis Evaņģēlijs un sakramenti tiek pasargāti no viltošanas un maldiem. Ar savu paziņojumu mēs esam vērsušies pret EKiD ietvaros izveidoto mācību, jo tā grauj luteriskos ticības apliecības rakstus. Taču mēs negribam vērsties pret EKiD veidotājiem, mēs paužam cerību, ka Dievs svētīs viņu pūles un dāvās viņiem izpratni par luterisko ticības apliecību rakstu nozīmi Evaņģēlija skaidras apliecināšanas lietā. Taču šī cerība mūs neatbrīvo no patiesām rūpēm par luteriskajām ticības apliecībām uzticīgas (konfesionālas) baznīcas saglabāšanu.”
Šīs vēstules nobeigumā ir sirsnīgs aicinājums Pasaules luterāņu federācijas dibinātājiem, lai tie, kuri spriež par luteriskās baznīcas nākotni pasaulē, nepieņemtu tādus lēmumus, kas nošķirtu konfesionālos luterāņus no pārējā pasaules luterisma. Lai Dievs palīdz, ka tīrā Evaņģēlija baznīca varētu kalpot arī šā gadsimta cilvēkiem visā pasaulē un visai kristietībai ekumenisma centienu īstenošanā.
Šajā vietā ir jāatgādina, ka šis vēstījums neizpelnījās nekādu ievērību Lundā sapulcētajiem pasaules luterāņiem un Zasses rūpes par luteriskajām ticības apliecībām uzticīgas (konfesionālas) baznīcas nākotni diemžēl ir izrādījušās gluži pravietiskas. Taču vēl ir diena, vēl ir laiks atjēgties no hipnozes stāvokļa un atjaunoties patiesībā.
Otrā vēstule: pievienošanās brīvbaznīcai
Otrā vēstule ir daudz privātāka un adresēta Bavārijas pavalsts evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapam. Tajā Zasse uzsver, ka viņš nekad nebūtu tik izvērsti paskaidrojis iemeslus, kādēļ viņš ir spiests pamest Bavārijas pavalsts luterisko baznīcu, ja vien viņš kā tās teologs nebūtu trīsdesmit gadu garumā bijis iesaistīts tās centienos saglabāt tās patieso luterisko identitāti.
Šī vēstule ir tapusi pēc tam, kad arī Bavārijas pavalsts luteriskā baznīca pasludināja par savu iestāšanos EKD, proti, luterāņu un reformēto apvienotajā baznīcā. Neviens no daudzajiem Zasses iepriekš rakstītajiem brīdinājumiem un skaidrojumiem par šāda soļa nejēdzību nebija ņemts vērā.
EKD satversme un teoloģiskie principi, kuriem tagad ir pakļauta Bavārijas luteriskā baznīca, ir nesavienojami ar evaņģēliski luteriskās baznīcas mācību. Zasse norāda uz Konkordijas formulu, kurā ir skaidri atsegti iemesli, kāpēc luterāņi nevar pieņemt reformēto mācību un atrasties baznīcu sadraudzības attiecībās ar viņiem.
Konkordijas formula kā luteriskās baznīcas ticības apliecības dokuments arī skaidri pauž, ka reformēto baznīcas nav pārstājušas būt kristīgas. Taču tanī pašā laikā mums nav pieņemamas noteiktas viņu mācības, jo tās ir pretrunā ar skaidro Dieva vārdu. Tāpēc pēc luteriskās mācības šeit ir iespējama tikai cooperatio in externis, tas nozīmē – sadarbība ārējas lietās, bet communicatio in sacris (kopība svētajās lietās, tas ir, Vārda un Sakramenta lietošanā) nav iespējama. Bet tieši šāda komunikācija un kopība svētajās lietās ir paredzēta EKD kārtībā.
Zasse tālāk uzsver, ka EKD mēģina apvienot jeb padarīt par savstarpēji papapildinošām divas viena otru izslēdzošas lietas teoloģijā – luterisma un kalvinisma ticības apliecības, tādējādi pārvēršot farsā kristīgās ticības apliecības jēgu un nozīmi vispār. Tā ir klaja bezkaunība un meli, ja tiek apgalvots, ka iestāšanās EKD neatceļ Konkordijas grāmatā ietvertās luteriskās ticības apliecības.
Zasse vaicā: – Kā Jūs, augsti godātais bīskapa kungs, gribat skaidrot šādu uzskatu Jūsu aprūpē esošajām draudzēm, lai neuzstātos to priekšā kā apzinātu maldu mācītājs? Vai Jūs tiešām grasāties melot ticīgiem cilvēkiem un stāstīt, ka EKD nostādnes nav pretrunā ar luterismu?
Zasse raksta, ka unionismu mēģina teoloģiski attaisnot ne viens vien tā piekritējs arī no luterāņu puses. Un tad tiek lietoti tie paši izsenie kalvinistu pārmetumi, kādus mūsu luteriskajiem tēviem izvirzīja vēl Reformācijas laikā un kādus luteriskajai baznīcai turpina izvirzīt arī šodien. Proti, ka luteriskā baznīca paceļ ticības apliecības pāri Rakstiem, ka tā ir vienaldzīga iepretim ekumenisma centieniem, ka tai pietrūkst brāļu mīlestības, ka viņi nesaprot, cik liela nozīme ir apvienoties tieši sekulārisma un pasaules bezdievības draudu priekšā. Taču tāpat kā šie pārmetumi tika izvirzīti, tāpat tie tiek atvairīti: ar Jaunā Derībā balstītu atspēkojumu.
Mēs savas ticības apliecības allaž esam sapratuši evaņģēliski, nevis kā sastingušu dogmu – kā bauslību. Konkordijas grāmatā ir tikai atspoguļota tā vienprātība, kādā savu pareizo ticību Kungam Jēzum Kristum mācīja un apliecināja kristīgā baznīca cauri gadsimtiem, kādā tā to apliecina arī tagad un no Dieva žēlastības apliecinās arī nākotnē.
Ja konfesionāliem luterāņiem tiek uzvirzīts pārmetums, ka viņu izpratne par baznīcu noved pie luterisko brīvbaznīcu izveides, tad šeit arī ir skaidra atbilde: luteriskās brīvbaznīcas nekad sevi nav uzskatījušas par perfektām pēc donātistu parauga, bet allaž norādījušas, ka tās locekļi ir nabaga grēcinieki, kas meklē patvērumu Kristus taisnībā.
Brīvbaznīcas radās Vācijā kopš 1830. gada. Viņi tās ir veidojuši, pametot valsts baznīcu, tādēļ, ka nav spējuši ar savu sirdsapziņu pieņemt atkrišanu no skaidras luteriskas mācības. Konfesionāli luteriskā baznīca var pastāvēt arī kā brīvbaznīca, taču tā nekad nemācīs par baznīcu neko citādi, kā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem to ir mācījis gan Luters, gan Augsburgas ticības apliecība, gan arī Loe, Bezels un citi izcili luterisma skolotāji.
Tādā veidā Zasse noraidīja Bavārijas pavalsts luteriskās baznīcas pievienošanos unionisma baznīcu sadraudzībai. Kā jau teikts, Pasaules luterāņu federācija faktiski atdarina Vācijas unionisma modeli, tikai visas pasaules mērogā, un katrai Pasaules luterāņu federācijai piederošajai luteriskajai baznīcai vajadzētu apzināties visas no šīs līdzdalības izrietošās konsekvences, bet īpaši to vajadzētu darīt tās atbildīgo teologu saimei.
Zasse nebūt neslēpj savu sarūgtinājumu par tādu attīstību gan Reformācijas dzimtenē Vācijā, gan citur pasaulē, taču viņu arī nekad neatstāj cerība, ka Dieva patiesība izlauzīs sev ceļu arī caur tādiem šķēršļiem un sarežģījumiem. Lai gan turēties pie šīs patiesības reizēm ir vientulīgi un grūti, bet ikviens, kas to dara, var droši paļauties uz Dieva dotajiem apsolījumiem Rakstos, kurus mums ir teicis mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus pats: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
Aigars Dāboliņš