Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

TICĒT VAI NETICĒT BRĪNUMIEM?

03manna1

Mannas brīnums,  TINTORETTO, 1577, Scuola Grande di San Rocco, Venice, © Web Gallery of Art

Kāda partija savā priekšvēlēšanu cīņā televīzijas reklāmā izmantoja šādu teicienu: “Cik labi ir ticēt brīnumam!” Un mēs varam pieņemt, ka visus cilvēkus, kuri tic brīnumam vai, kā mēs parasti sakām, brīnumiem, var iedalīt divās grupās: vieni tic brīnumiem tādēļ, ka tas ir skaisti, ka tas ir labi, ka tā vajag, jo visi tā dara un viņus absolūti neuztrauc, vai šai ticībai ir kāds sakars ar dzīves realitāti vai nav.

Savukārt pie otras grupas pieskaitāmie cilvēki brīnumiem tic tādēļ, ka viņi zina, ka šai ticībai ir savs pamats, savs iemesls un katrā ziņā šī ticība ar reālo dzīvi ir saistīta visciešākā veidā. Ir vēl arī tādi, kas apgalvo, ka brīnumu vispār neesot, jo visu nosaka dzelžaina loģika. Ja vien mēs rūpīgi, racionāli, tā sakot, zinātniski izpētītu visas cēloņu un seku likumsakarības, tad mums būtu jāatzīst, ka nedz dabā, nedz mūsu dzīvēs brīnumiem nav vietas.

Šie dabiskie cilvēki nespēj iedomāties, ka var būt arī kas pārdabisks. Jo, kas tad ir brīnums? Brīnums ir kaut kas, ko mēs ar savu prātu izskaidrot nevaram. Brīnumiem mūsu dzīvēs nav savas loģiskās likumsakarības. Tomēr, ja vien mēs neesam šie dzelžainās loģikas un prāta cilvēki, mēs atzīsim, ka vienā vai otrā veidā arī mēs ticam brīnumiem.

Taču ticēt brīnumiem vēl nenozīmē būt pilnīgam ticībā. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1) Tā kā ticība ir Dieva dāvana, tad tā arī ir brīnums. Tomēr starp dažādām brīnumlietām un ticību mēs vienādības zīmi likt nevaram. Bet varbūt man nav taisnība? Tādēļ aicinu jūs pārdomāt: kas ir ticība? kāda tā var būt? no kā tā ir atkarīga? cik tā ir izturīga un dzīvotspējīga? Cilvēkiem var būt ļoti dažāda ticība, no kuras tad izriet arī atšķirīga ticības dzīves pieredze.

Tā kā ticība nav viendabīga, mēs varam sacīt, ka ir vismaz divi ticības veidi. Vispirms par pirmo ticības veidu. Jēzus saka: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Mūsu ticību var noteikt daudzas lietas. Mēs ticam Dievam tāpēc, ka citi cilvēki arī tic. Bērni tic tāpēc, ka vecāki tic. Sievas tic vīru dēļ, un vīri tic sievu dēļ. Ja reiz mums ir gadījes dzīvē sastapt īstu kristieti, tad viņš uz mums ir atstājis lielu iespaidu, un mēs arī sākam ticēt. Kā redzam, citi cilvēki, ar kuriem esam dažādās attiecībās, var noteikt mūsu ticību. Vai tas ir slikti, vai šāda ticība nekam neder?

Jēzus tā nesaka. Taču tā vēl nav ticība, kas dod pestīšanas drošību. Šāda ticība ir veiksmes un panākumu ticība, kurā Dievam ir mums nepārtraukti jāapliecina, cik Viņš ir labs, cik Viņš ir taisnīgs u.t.jpr. Bet, ja nu tas izpaliek, tad izbeidzas arī mūsu ticība. To var saukt arī par pieredzes ticību, t.i., mūsu tīcības pamatā ir mūsu pašu pieredze.

Taču šeit būtu vietā atgādināt: kas savu ticību gūst no citiem cilvēkiem, tas šo pašu cilvēku dēļ to atkal var pazaudēt. Ja redzam, ka kāds cits, uz kuru bijām balstījuši savu ticību, savā ticības dzīvē paklūp vai top svārstīgs, tad piedzīvojam, ka arī pašu ticība ļoti lielā vai pat bīstamā mērā top satricināta. Ja vīrs zaudē ticību, tad to pazaudē arī sieva. Ja baznīca piedzīvo sarežģītus un grūtus laikus, tad šo grūtību priekšā daudzi tās locekļi no savas ticības atkāpjas un to noliedz.

Jēzus vārdi: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat,” ir norāde uz kādu ļoti izplatītu pārpratumu, kas ir pārņēmis lielas ļaužu masas. Tas ir pārpratums, ka mūsu ticības dzīvei ir jābalstās uz zīmēm un brīnumiem tā, it kā tieši šīs zīmes un šie brīnumi būtu visdrošākais garants mūsu ticībai. Cik tas ir aplami, to mums atklāj Svētie Raksti paši.

Tādēļ gribu citēt dažas Rakstu vietas. Mateja evaņģēlija 12. nodaļā mēs lasām: “Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: “Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt.” (Mt.12:38) Savukārt Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts šādi: “Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm.” (Lk. 11:16) Un apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem to apstiprina: “Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību.” (1. Kor. 1:22) Daudzi cilvēki iedomājas, ka tikai tā ir ticība, ja to pavada lielas zīmes un lieli brīnumdarbi. Viņi Dievu pazīst tikai kā Lielu Brīnumdari, un viņi arī tic vienīgi Dievam Brīnumdarim. Tikko brīnumi nenotiek, šādi ļaudis no Dieva ir jau novērsušies.

Pārbaudīsim sevi, vai arī mūsu ticība nebalstās vienīgi uz zīmēm un brīnumiem, uz pārdabiskā pieredzi, kad piedzīvojam ko nebijušu un neparastu, kas pārsniedz mūsu saprašanu. Neaizrausimies tikai ar pārdabiskām lietām, kas mūs paceļ pāri ikdienišķajam. Kāpēc? Izrādās, ka mūsu ticības dzīvei tas var būt ļoti bīstami.

Runājot par pēdējiem laikiem, Jēzus savus mācekļus brīdina, sakot: “Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies un darīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos.” (Mk. 13:22) Un nevienam no mums nav jāšaubās par to, ka šodien pasaulē ir daudz viltus kristi un viltus pravieši, kas grib laupīt mūsu ticību un vest mūs pazušanā. Tie ir kā vilki, kas pie mums nāk avju drēbēs.

Taču tagad es gribu runāt par otru ticības veidu, kas nav atkarīgs no mūsu pieredzes, no mūsu savstarpējām attiecībām, no zīmēm un brīnumiem, bet kas dod mums 100% drošību visās lietās un situācijās, ja vien tiešām savu ticību balstām uz to.

Runa ir par ticību, kuru mēs balstām uz Dieva vārdu, uz to, ko saka Jēzus. Un nereti, ja ne pat bieži, tas mūsu pieredzei var runāt pretī. Ņemsim to vērā, ka ticība bieži vien runā ko citu nekā mūsu pieredze. Varētu pat teikt, saceļas pret to, un tā tam arī ir jābūt. Jo pareizi ir, ka nevis mūsu pieredze nosaka mūsu ticību, bet gan, ka no mūsu ticības izriet mūsu pieredze.

Vai pamanījāt atšķirību? Tātad: mūsu ticībai noteicošais nav pieredze, bet gan Dieva vārds. Un ar šādu ticību mēs patiešām arī piedzīvojam Dieva lielos un varenos darbus, piedzīvojam tādas lietas, ko ar savu prātu izskaidrot nevaram. Ja mēs ticam Jēzum, tad savā dzīvē neapšaubāmi piedzīvojam arī Viņa dievišķo varu un spēku, kas mūs izved cauri bezcerīgām situācijām, kas mūs izved no bezizejas, kas mūs izved “caur uguni un ūdeni”, pie tam mūs ik dienas uztur, sargā, vada un svētī.

Svētie Raksti paši apliecina to, ka tas ir Dieva vārds, uz ko mēs nešaubīgi varam paļauties. Caur pravieti Ecehiēlu Dievs saka: “Bet Es, Tas Kungs, runāšu, kas Man ir sakāms, un vārds, ko runāju, piepildīsies.” (Ecēh. 12:25) Un Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts: “Jēzus saka: debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” (Lk. 21:33) Gribu minēt divus piemērus no Bībeles, kur redzam, kā ļaudis nešaubīgi paļāvās uz Dieva Vārdu.

Pirmais vīrs, ko gribu pieminēt, ir ābrahāms. Būtiskākie notikumi ābrahāma dzīvē Bībelē tiek aprakstīti šādi: “Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus.” (Ebr. 11:8-9,17.)

Un, patiesi, Ābrahāms savā ticībā ir piemērs mums visiem. Tādēļ jau arī apustulis Pāvils ar pārliecību Ābrahāmu sauc par mūsu visu ticības tēvu, kā tas rakstīts Vēstulē romiešiem: “Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā. Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs.” (Rom. 4:13,16) Savu Kungu mēs ticībā droši varam uzrunāt: “Tu, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs”, tādēļ, ka šie vīri ir mūsu ticības patriarhi.

Otrs ticības piemērs ir apustulis Pēteris. Un, proti, tieši tajā mirklī, kad Jēzus viņu aicināja par savu mācekli. Viņa atsaukšanās Jēzus aicinājumam notika caur brīnumu, tomēr noteicošais nebija pats piedzīvotais brīnums, bet paļāvība uz Jēzus vārdiem. Atgriezies krastā pēc neveiksmīgas nakts zvejas, mazgājot zvejas tīklus, Pēteris izdzird Jēzus balsi. Pēc tam, kad Jēzus bija runājis uz sanākušajiem ļaudīm, Viņš uzrunāja Pēteri: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” (Lk. 5:4), uz ko Pēterim bija jāatbild: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši.”

Taču ar to šis stāsts nebeidzās. Tālāk Pēteris sacīja: “..bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest. Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.” (Lk. 5:5-6) Pēteris rīkojās pretēji savai zvejnieka pieredzei. Viņa pašas domas un pieredze tam nozīmēja mazāk nekā Jēzus vārdi. Viņš atzina, ka tas, ko Jēzus saka, ir daudz svarīgāk par to, ko, iespējams, viņš pats tai brīdī domāja. Un, uzticoties Jēzus vārdiem, viņš piedzīvoja lielu brīnumu. Pilnos tīklus krastā varēja dabūt tik ar grūtībām.

Mums ir jāmācās nešaubīgi uzticēties Dieva vārdam, kas apliecina, ka Kristībā mēs esam saņemuši ticības dāvanu, kļuvuši Dieva bērni un Debesu valstības mantinieki. Kad nākam pie grēksūdzes, mums ir jātic Dieva vārdam, kas uz mums saka: “Tev tavi grēki ir piedoti”.

Mūsu ticība ir patiesa, ja Svētajā Vakarēdienā, baudot Kristus miesu un asinis, mēs ticībā satveram Bībeles vēsti, kas izteikta vārdos: “Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mt. 26:26-28) Dievs pats ir Tas, kas mums dod ticību, kurā mēs mantojam mūžīgo dzīvību!

Uldis Alpe

Leave a Reply