Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

LUTERA MANTOJUMS KRISTIETĪBAI

sasse01

Aukstajā 1546. gada 18. februāra naktī pirms rītausmas Eislēbenes pilsētā acis uz mūžu aizvēra Mārtiņš Luters. “Es vairs nedzīvošu tik ilgi, lai redzētu Lieldienas,” viņš bija teicis savā 63. dzimšanas dienā. Bažīdamies par Lutera veselību, radi un draugi viņu pavadīja pēdējā viņa dzīves ceļojumā. Savu dēlu un Justa Jonasa pavadībā Luters devās ceļā uz savu dzimto pilsētu, lai būtu par starpnieku divu brāļu – Mansfeldas grāfu – strīdā par mantojumu.

Sievai – viņa “žēlīgajai, dārgajai mājas kundzei” – ceļojuma laikā rakstītās vēstules ir cilvēciski aizkustinošas liecības par Lutera nobriedušo, tomēr aizvien bērnišķo ticību. “Es baidos, ka, ja vien Tu mitēsies raizēties, zeme mūs aprīs un viss sagrūs. Vai Tu arī lasi Katehismu un Ticības apliecību? Lūdz un ļauj Dievam raizēties. Jo ne man, ne Tev nav pavēlēts raizēties par sevi vai mani. 55. psalmā ir teikts: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tev turēs taisnu tiesu,” un daudz kur citur ir teikts līdzīgi.”

Šos vārdus Luters rakstīja 10. februārī. Četras dienas vēlāk viņš teica savu pēdējo sprediķi. 16. un 17. februārī tika parakstīts izlīgums starp abiem grāfiem un viņa samierinātāja uzdevums bija pabeigts. Pēdējā sarunu dienā Luters pats nepiedalījās, bet palika savā istabā. Uz vakara pusi viņš sūdzējās par sāpēm krūtīs, kuras te pārgāja, te pieauga. Ap desmitiem vakarā pēc atpūtas Luters aizgāja uz savu guļamistabu.

Viņš šķīrās no klātesošajiem ar vārdiem: “Lūdziet Dievu mūsu Kungu par Evaņģēliju, lai tam labi klātos. Jo Tridentas koncilam un nožēlojamajam pāvestam pret to ir briesmīgs naids.” Ap vieniem naktī Luters pamodās no elpas trūkuma un teica skaļā balsī: “Ak, Kungs Dievs, man tā sāp! Ak, dārgais doktor Jonass, šķiet, ka man nāksies palikt šeit.”

Viņš vēl spēja piecelties un aiziet līdz istabai, lai tur pavadītu savas dzīves pēdējos brīžus. Dēla, draugu un steidzami pieaicinātā ārsta klātbūtnē cīņas ar nāvi atelpas brīdī viņš teica pēdējās lūgšanas, sevis stiprināšanai citēja tādas Bībeles vietas kā Jāņa evaņģēliju (3:16) un psalmus (62:21) un atbildēja uz Justa Jonasa uzdoto jautājumu: “Cienīgais tēvs, vai tu paliec uzticīgs Kristum un tai mācībai, ko esi sludinājis?” Luters atbildēja ar skaidri saklausāmu: “Jā!” Tad viņa dvēsele aizgāja Dieva mierā.

Bet Eislēbenes pilsētā un ciematos, caur kuriem tika vests viņa līķis, un jo īpaši Vitenbergā bērēs Pils baznīcā un bēru dievkalpojumā universitātē, bija vaimanas un žēlabas, kas bija kaut kas vairāk nekā vienkāršs ļaužu žēlums par varena vīra zaudēšanu.

Patiesi, tas vīrs, kurš mira tajā laikā – kamēr pāvests rīkoja Tridentas koncilu “maldu mācības izskaušanai”, tas ir, luteriskās reformācijas apturēšanai, un kamēr imperators mobilizēja visas pasaules spēkus pret evaņģēliskajām valstīm – bija vairāk nekā ievērojams vācietis. Viņš bija vairāk nekā viņam uzticēto dvēseļu uzticīgs gans, viņš bija vīrs, par kuru radās iespaids, ka viņa spēkpilno lūgšanu dēļ ir novērsta katastrofa, kas daudzus gadus ir brāzusies uz Vācijas pusi. Kā Dieva žēlastības Evaņģēlija atkalatklājējs, viņš bija baznīcas reformators, un ne tikai vienas zemes baznīcas, bet drīzāk gan visas Dieva baznīcas šajā pasaulē reformators.

Tikai tas ir pareizi sapratis Luteru, kurš viņu redz kā baznīcas reformatoru. Mantojumu, ko Luters ir atstājis aiz sevis, spēj aptvert vienīgi tas, kurš saprot, ka šis mantojums attiecas uz visu kristietību šajā pasaulē. Ja Luters – kā viņš pats domāja un kā evaņģēliskā baznīca tic – nepaveica neko citu, kā vien atkal izcēla gaismā svēto Evaņģēliju par grēcinieka taisnošanu ticībā, tad šim atklājumam ir tikpat universāla nozīme kā pašam Evaņģēlijam. šo vēsti viņš ir izteicis arī vienā no pēdējiem teikumiem, kas ir rakstīta ar Lutera roku. Tas ir rakstīts uz papīra strēmeles 16. februārī, un tika atrasts jau pēc viņa nāves.

Šī viņa dzīves pēdējā piezīme, kas ir rakstīta latīņu valodā, runā no Bībeles neizsmeļamajām dzīlēm: “Neviens nevar saprast Vergīlija Bukolikas vai Georgikas, ja vien nav bijis gans vai zemkopis vismaz piecus gadus. Neviens nevar saprast Cicerona vēstules, ja vien nav bijis ievērojamā valdības amatā 20 gadus. Neviens nespēj aptvert Svētos Rakstus, ja vien 100 gadus kopā ar praviešiem nav vadījis Kristus draudzi.” Šo piezīmi viņš beidz ar vārdiem: “Mēs esam ubagi: tā ir patiesība.” Vārdi “mēs esam ubagi” uzsvara dēļ ir rakstīti vācu valodā.

To Luters gribēja vēl pēdējo reizi atkārtot visiem – gan laikabiedriem, gan nākamajām paaudzēm, visu laiku kristietībai: “Mēs esam ubagi. Tas ir tiesa.” Šis pamatmotīvs ir skanējis cauri visai viņa dzīvei, mācībai un darbam. Šī melodija ir spēcīga jau pašos pirmajos vārdos 1513. gada lekcijās par Vēstuli romiešiem, kur Luters piezīmēs raksta, ka šīs vēstules nodoms ir “sagraut, iznīcināt un nolīdzināt līdz ar zemi visu miesīgo gudrību un taisnīgumu, lai izceltu grēku un padarītu to spēcīgu”.

Šis motīvs skan arī reformācijas laika dziesmās: “Pat dzīves stundās labākās/ Mūsu spējas nav nekas.” Tas atbalsojas viscaur šā lielā reformatora dzīvē līdz pat pēdējiem ievērojamajiem darbiem, kuros Luters aizstāv Evaņģēliju pret pāvesta un baznīcas koncila sagrozījumiem.

Ir vēl tikai viens no baznīcas lielajiem skolotājiem, kuram bija tāda cilvēka niecības apziņa, cilvēka nespējas garīgās lietās izpratne, kas ir salīdzināma ar Luteru. Tas ir Augustīns – ievērojamākais senās rietumu baznīcas tēviem. Viņš tik ļoti uzsvēra sola gratia, “vienīgi žēlastība” mācību rietumu tautu pievēršanās kristietībai laikā, ka tās to nekad nespēja pilnībā aizmirst.

Vēl šodien aizvien viņa varenā slavas dziesma par atpestījošo Dieva žēlastību skan Romas katoļu liturģijā, kad vienā no lūgšanām, ko priesteri lasa mesas laikā, Dievs tiek piesaukts kā “tas, kurš neņem vērā nopelnu, bet dod piedošanu”. Vai arī – kad bēru dievkalpojuma liturģijā tiek dziedāti dies irae vārdi par “bijājamā goda ķēniņu, kas bez nopelna atbrīvo tos, kas tiek atbrīvoti,” un tas tiek attiecināts uz Kristu: “Kas apžēloji Mariju/ Un laupītājam piedevi,/ Tu dod man arī cerību.”

Šī sola gratia (vienīgi žēlastība) melodija, kad tā skan arī Romas katoļu baznīcā – pat ja vairs tikai kā viena nots daudzu citu starpā – nedrīkst tikt par zemu novērtēta. Kā evaņģēliski kristieši mēs par to varam tikai priecāties. Šodien mums tas ir tas pats, kas savulaik reformatoram Mārtiņam Luteram: apsolījuma zīme, ka Dieva baznīca aizvien ir klātesoša arī Romas katolicismā. Jo kā gan citādi reformācija varētu iznākt dienas gaismā no klostera celles?

Bet Lutera izpratne bija vēl dziļāka. Viņš saprata, ka sola gratia ir jāpaplašina ar sola fide – ka “tikai žēlastība” [kuras dēļ mēs tiekam pestīti] ir jāpapildina ar “tikai ticību” [kurā tiek saņemta pestīšana]. Jo Dieva žēlastības dziļumi ir saprotami tikai tad, ja cilvēks apzinās, ka “Pat dzīves stundās labākās/ Mūsu spējas nav nekas”. Arī Dieva piedošanas un Viņa Svētā Gara vadītā dzīvē mēs nekad neesam taisni tā dēļ, kas mēs esam vai ko darām, bet gan vienmēr caur to, kas ir Kristus un ko Viņš ir darījis mūsu labā.

Apustulis ar dziļu Svētā Gara darbības pieredzi viņa dzīvē Vēstulē galatiešiem (2:20) šādi apraksta svētdarīšanu: “Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus,” un turpat turpina: “Cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva dēlu, kas mani mīlējis un nodevies par mani.”

Mūsu taisnība Dieva priekšā nekad nav tāda, kas pieder mums, nē, tā ir Kristus taisnība. Tas, ko saka sena reformācijas laiku himna un ko jaunais Cincendorfs savā veidā atkal atdzīvināja, ir burtiski patiess: “Kungs, Tavas asins svētība/ Tik viens mans gods un greznība,/ Ar ko priekš Dieva stāvēšu,/ Kad Debesīs es ieiešu.” Šajā dziesmā sola fide ir izteikta tik skaidri un vienkārši, ka pat bērns to var saprast.

Ja Asīzes Francisks, Frīdrihs fon Bodelšvings vai jebkurš cits, kas varētu tik minēts kā svētas dzīves piemērs, ir tikuši pestīti, tad tas ir noticis nevis viņu dzīves vai darba dēļ, bet gan viena vienīga iemesla dēļ: Kungs Kristus ir miris arī par šiem nabaga grēciniekiem. “Vienīgi ticībā”, tas ir – “es neesmu nekas, un man nekā nav, es neko nespēju, bet man ir Pestītājs, kas ir viss, kam ir viss un kas spēj visu. Dievs Viņu mūsu labā ir darījis par “gudrību, taisnību, dzīves svētumu un pestīšanu”. (1.Kor. 1:30)

Un jau tas, ko Luters 1516. gadā rakstīja savam ordeņa brālim Georgam Špenlainam, izsaka viņa pēdējos rakstītos vārdus: “Mēs esam ubagi: tas ir tiesa” – viņa mantojumu un novēlējumu visai kristietībai: “Tēvs, mans dārgais brāli, mācies no Kristus – no Kristus krustā sistā! Mācies dziedāt Viņam slavu un izmist par sevi, sakot: Tu, Kungs Jēzu, esi mana taisnība, bet es esmu Tavs grēks. Tu esi ņēmis to, kas bija manī, un esi devis man to, kas es nebiju.”

Un tad seko šis stingrais apgalvojums: “Uzmanies, lai tu nekad necenstos sasniegt tādu šķīstību, ka vairs neapzinātos sevi par grēcinieku. To vēlies vismazāk par visu. Kristus mīt tikai starp grēciniekiem. Tādēļ Viņš nokāpj no Debesīm, kur Viņš mājoja starp taisnajiem, lai darītu Sev mājas vietu arī starp grēciniekiem. Ņem vērā tās Viņa mīlestības dienas, un tu iegūsi visjaukāko mierinājumu. Un tā tikai Viņā, būdams izmisis par sevi un saviem darbiem, tu atradīsi mieru. Tur tu mācīsies no Kristus paša, ka Viņš, tāpat kā Viņš ir pieņēmis tevi Sevī, arī tavus grēkus ir darījis par Savējiem, bet Savu taisnīgumu – darījis par tavu taisnību.”

Šeit mēs redzam Lutera izpratni par cilvēku visciešākajā sakarā ar viņa izpratni par Kristu. Viņš pilnībā saprata cilvēka nožēlojamo stāvokli, grēku, kas ir “tik dziļa cilvēka dabas samaitātība”, ka “prāts no nespēj saprast, bet tam ir jātic, balstoties uz Svētajiem Rakstiem”. Viņš saprata, ka mēs esam grēcinieki “Pat dzīves stundās labākās” un tādēļ to, ka Kristus vislabāk ir redzams bagātā un nemitīgā grēku piedošanā, cilvēka prāts nespēj aptvert un nepieņem kā patiesību, kad par to dzird.

Iedzimtais grēks var tikt salīdzināts ar kādu psihisku slimību, kad slimnieks vairs nespēj atzīt, ka ir slims, bet gan domā, ka ir pilnībā vesels. Luters saprata grēka dziļumu tādēļ, ka neļāva sevi ietekmēt filozofijas grāmatām, kā viduslaiku cilvēki to mēdza darīt, mācoties no Aristoteļa darbiem, bet gan uzticējās vienīgi Dieva vārdam. Un šā iemesla dēļ viņš arī spēja saprast Jēzus Kristus darbu un kalpošanu tik pilnīgi, kā līdz tam to nebija spējis neviens baznīcas skolotājs.

“Kristus nevar būt dzīvās attiecībās ar grēcinieku,” – tā Akvīnas Toms norāda, ka cilvēks nāves grēka stāvoklī nevar būt vienībā ar Kristu, tādēļ viņam nedrīkst dot Altāra Sakramentu (Summa Theol. III, 79.3). Lutera pieņēmums ir pilnīgi pretējs: “Kristus mājo tikai starp grēciniekiem.” Grēciniekiem un tikai grēciniekiem tiek klāts Viņa Galds. Tur mēs saņemam Viņa miesu un asinis “grēku piedošanai”, un tas ir tiesa, pat ja grēku piedošana jau ir saņemta Svētajā Absolūcijā.

Tas, ka Svētie Raksti šajā jautājumā ir pilnīgi Lutera pusē, pierādījumus neprasa. Patiesi, katra Jaunās Derības lappuse ir liecība par Kristu, kura tiešais darbs ir – “glābt grēciniekus” un “meklēt un izglābt pazudušos”. Un viss Jēzus pestījošais darbs no Viņa dienām Galilejā, kad par brīnumu un piedauzību farizejiem Viņš ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, līdz pat tam brīdim, kad Viņš pretēji katrai racionālai morālei apsolīja Paradīzi laupītājam pie krusta, jā, patiesi – visa Viņa dzīve no šūpuļa līdz krustam ir viena neatkārtojami unikāla liecība brīnumam, kas pārsniedz cilvēka saprašanu: dievišķas piedošanas brīnumam, grēcinieka attaisnošanai. “Kristus mājo tikai grēciniekos.”

“Mēs esam ubagi: tā ir patiesība.” Šajos vārdos, kurus Mārtiņa Lutera nerimtīgā rakstāmspalva mums ir atstājusi kā pēdējos, ir viņa mantojuma novēlējums kristietībai. Visdziļākā izpratne par cilvēku kā grēcinieku un visdziļākā izpratne par Kristu kā grēcinieku Pestītāju ir saistītas kopā šajā teikumā. Ka cilvēks nav nekas, ka viņam ir jāmācas noliegt pašam sevi un cerēt uz Kristu – uz to reformators aicina kristietību arī šodien, patiesi – visu kristietību. Jo pestījošā vēsts par grēcinieku attaisnošanu tikai žēlastības dēļ pieder visai Dieva baznīcai tieši tādēļ, ka tā nav nekas cits kā vien patiesi saprasts Evaņģēlijs.

Šī viena Dieva baznīca, kas pasaulē pastāv kā daudzu kristīgo konfesiju baznīcas, dzīvo un izdzīvo tikai no šādi saprasta Evaņģēlija. Jo reformācijas vēsts tīra saglabāšana nav konfesionāla šaursirdība, bet gan kalpošana baznīcas vienībai, kā Luters to reiz ir izteicis, kad par taisnošanas ticībā artikulu viņš teica: “Kur šis artikuls tiek paturēts tīrs, arī kristietība paliek tīra un vienota, bez šķelšanās. Bet, kur tas netiek paturēts, tur nav iespējams izvairīties no kļūdām un sektantu gara.”

Šis ir uzdevums, kuru mūsdienās īpašā veidā pasaulē pildīt ir aicināta evaņģēliski luteriskā baznīca. Tā aizvien nav nekas cits, kā vien kristietības daļa, kurai tika dota reformācijas vēsts un kurai baznīcas Kungs ir devis uzdevumu šo vēsti atkal paust pasaulē. Vai mēs to spējam?

Vai Evaņģēlijs par grēcinieka taisnošanu vienīgi žēlastībā aizvien ir maize, no kuras pārtiekam? Vai tas aizvien ir mūsu sprediķošanas sirds un dvēsele? Vai mēs aizvien apzināmies – vai atkal no jauna apzināmies! – kas ir grēks, cik nopietna ir Dieva tiesa un cik briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās? Vai mēs aizvien zinām par pilnīgo ticības mierinājumu grēcinieku Pestītājā, kā to mums māca Lutera skaidrojums otrajam Ticības apliecības artikulam?

Vai mēs zinām, ko tas nozīmē, ka šis Kristus Savā Evaņģēlijā un Sakramentā mums ir tikpat tuvu kā toreiz, kad Viņš staigāja pa zemes virsu, jā, pat vēl tuvāk nekā tad, kad Viņš ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Ja mēs vēl aizvien to visu zinām, ja mēs aizvien tam ticam, vai tas ir dzīvs un lietā likts īpašums vai arī tas ir kļuvis vienīgi par tradīciju? Vai tie nav kļuvuši par vārdiem bez satura?

Šie ir jautājumi, kurus reformators uzdod mums, kristiešiem, kas apliecinām evaņģēliski luteriskās baznīcas ticību gan Vācijā, gan visā pasaulē. “Mēs esam ubagi: tā ir patiesība!” Tā mums ir jāatbild ar kaunu un nožēlu. Bet neizmērāmi bagāts žēlastībā Viņš – visu grēcinieku Pestītājs, kuru Jaunā Derība reiz ir saukusi par “Savas miesas Pestītāju” (Ef. 5:23) – par Viņa baznīcas Pestītāju. Neizsmeļama ir Viņa žēlastības līdzekļu bagātība: Evaņģēlijs sprediķī un Absolūcijā, Kristībā un Svētajā Vakarēdienā – neizsmeļama bagātība visiem ubagiem.

Hermanis Zasse

Leave a Reply