Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

TURIES PIE SAVA AICINĀJUMA

holyfamy

Svētā ģimene, ANDREA DEL SARTO, 1528, Galleria Nazionale d’Arte Antica, Rome, © Web Gallery of Art

Šai pasaulē nemaz nevar būt citādi. Ik dienas ir jāsastopas ar daudz neērtībām un nepatikšanām ikvienā mājā, pilsētā un zemē. Neviens dzīves aicinājums un stāvoklis nav brīvs no ciešanām un sāpēm, gan no savējo puses – no sievas, bērniem, saimes, gan arī no ārpuses, no kaimiņiem un nejaušiem nelaimes gadījumiem.

Kad cilvēks to visu redz un jūt, viņš drīz pagurst un viņam apnīk sava dzīve, tas raujas no tās ārā ar neiecietību, dusmām un lāstiem. Ja viņš nespēj izvairīties un izbēgt no šīm neērtībām, tas grib mainīt savu situāciju, pieņemot, ka cits stāvoklis ir labāks nekā viņa.

Kad nu viņš ir kādu ilgāku laiku tā visu mainījis, viņš atklāj, ka viņa situācija ir arvien degradējusies. Jo mainīt var viegli un ātri: bet uzlabot ir grūti, un tas notiek reti. Par to pārliecinājās arī jūdi, šķiroties un mainot laulātos draugus.

Tāpēc arī šai jomā mums jādara tā, kā vienmēr esam mācījuši un brīdinājuši: ja tu vēlies, lai viss noritētu svētīgi un veiksmīgi – pat tāds laicīgs notikums kā došanās laulībā vai saimniecības pārvaldīšana, vai kalpošana kādā amatā – tad pielūdz Dievu, piesauc Viņu, kam tas viss pieder un kas tev to dāvājis.

Tā nav nekāda mazā Dieva dāvana – atrast sievu, kas būtu dievbijīga un ar kuru viegli saprasties. Tad kāpēc gan nelūgt Viņam, lai Viņš to darītu laimīgu. Jo tava sākotnējā kaisle un ziņkāre nesniegs tev nedz laimi, nedz stabilitāti, ja vien Viņš tai klāt nesniegs savu svētību un veiksmi, un ja Viņš nepalīdzēs pārvarēt nejaušas likstas.

Tāpēc tie, kas pēc tā nelūdz, kas paši savā trakulībā mēģina visu paši sasniegt, it kā tiem nevajadzētu Dieva palīdzību, un kas neiemācas piemēroties, – tie saņem tieši to, ko ir pelnījuši. Tiem jāpiedzīvo īsta šķīstītava un elles mocības, un velns nemaz vairs nav vajadzīgs.

Viņi nepanes pacietīgi savas nepatikšanas. Viņi izvēlas tikai to, kas šķiet domāts tieši viņiem, un cenšas atcelt ticības artikulu, ko sauc par “grēku piedošanu”. Kā atalgojumu tie saņem nemierīgu un nepacietīgu sirdi un tiem jācieš divtik daudz likstu, nesaņemot par to nekādu pateicību.

Luters

Leave a Reply