Šie vārdi par nepretošanos ļaunumam daudziem ir kļuvuši par postu. Ne tikai jūdiem, bet arī kristiešiem tas ir tapis par klupšanas akmeni. Viņiem šķitis, ka būtu pārāk skarbi un nežēlīgi aizliegt jebkādu pretošanos ļaunumam, jo mūsu sabiedrībā taču valda likums un sods.
Daži ir citējuši pretējo Kristus piemēru no Lāņa evaņģēlija 18. nodaļas 22. un 23. pantā. Kad Viņš tika sists vienā vaigā augstā priestera Annas priekšā, Viņš nepagrieza otru vaigu; turpretī Viņš apliecināja savu nevainību un izteica pārmetumu augstā priestera sulainim. Šķietami šis likums šeit ir pārkāpts.
Uz tā balstoties, viņi secināja, ka griezt otru vaigu uzbrucējam nav nepiecieams, un viņi piedāvāja papildu izskaidrojumu – ka cilvēkam jābūt gatavam tikai savā sirdī pagriezt otru vaigu. Viņi gan sacīja pareizos vārdus, bet izskaidroja tos nepareizi.
Viņi iedomājās, ka otra vaiga pagriešana nozīmēja tam sacīt: “Redzi, te ir arī otrs vaigs, sit man vēlreiz,” vai atdot mēteli tam, kas grasās atņemt svārkus. Ja tāda būtu šo vārdu jēga, tad jau mums būtu jāatsakās pilnīgi no visa – no mājas, sievas un arī bērniem.
Tādēļ mēs sakām, ka šis teksts pasludina to, ka ikvienam kristietim ir labprātīgi un pacietīgi jāpacieš savi zaudējumi, nemeklējot atriebību vai iespēju sist pretī. Bet jautājums un problēma joprojām paliek. Vai cilvēkam ir jāpacieš visa veida pārestības, sevi nemaz neaizstāvot? Vai viņam nav tiesību aizstāvēties tiesā un pieprasīt to, kas tam pienākas?
Ja visas šīs lietas tiktu aizliegtas, izveidotos dīvaina situācija. – Būtu nepieciešams paciest ikviena cilvēka untumus un nekaunību. Personiskā drošība un privātīpašums kļūtu neiespējamas lietas, un visbeidzot arī visa sociālā kārtība sabruktu.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vienmēr jāpatur prāta galvenais, proti – Kristus šos vārdus attiecina vienīgi uz Saviem ticīgajiem un vēlas tiem iemācīt, par kādiem cilvēkiem tiem jākļūst,- pretēji miesīgām domām un idejām, kas joprojām pieķērās arī apustuļiem. Viņi iedomājās, ka Kristus nodibinās jaunu valsti un impēriju un ļaus viņiem valdīt kā kungiem un uzveikt savus ienaidniekus un ļauno pasauli.
Tādējādi miesa un asinis vienmēr ir gaidījušas, ka Evaņģēlijs dos valdīšanu, godu, veiksmi un glābiņu no visām ciešanām. Arī pāvests pēc tā tiecas, un viņa valstība nav izveidojusies ne par ko citu kā laicīgu valdīšanu, tik briesmīgu, ka pasaulei ir bijis tam jāpakļaujas.
Luters