Pravietis Jesaja, LORENZO Monaco, 1405-1410, Privātkolekcija © Web Gallery of Art
Sprediķis par Jes. 55:1-5
Šajā Vecās Derības tekstā Jesaja mums māca svarīgu mācību par to, kas mēs esam, par mūsu identitāti. Identitāte cilvēkiem ir svarīga. Kas mūs izceļ pārējo vidū? Kas padara mūs īpašus? Liela daļa mūsdienu pasaulē notiekošo kultūras nesaskaņu saistās tieši ar identitātes jautājumiem. “Vecajās labajās” aukstā kara dienās viss šķita daudz vienkāršāk: brīvie Rietumi stājās pret totalitārajiem Austrumiem, savukārt, tie abi lakstojās un karoja ap Trešo pasauli, mēģinot to piesaistīt vienai vai otrai ideoloģiskās konfrontācijas pusei.
Jāatzīmē, ka tas nemaz nebija tik sen, taču diezin vai tas ir palīdzējis panākt miera nostiprināšanos pasaulē. Daži visziņi gan ir apolījuši jaunu, pacifistisku kārtību, taču, kā to sacījis kāds jokdaris, lauva jau varētu gulēt blakus jēram, taču jēram diezin vai izdosies aizmigt. Bet, ja runājam nopietni, lai arī aukstais karš ir beidzies, pēc ANO ziņām patlaban pasaulē plosās vairāk nekā 100 dažādu karu, lai gan mēs dzirdam tikai par dažiem no tiem. Kādēļ? Tie nesaistās ar milzīgām ideoloģiskām cīņām. Tie drīzāk ir kulturāli kari, kuros viens vai otrs grupējums cenšas nostiprināties tur, kur tas varētu realizēt savu identitāti, un to ir pārāk daudz, lai ziņu dienesti tiktu par tiem skaidrībā un tos visus atspoguļotu vakara ziņu izlaidumā.
Īpašu satraukumu rada ne tikai šī asins izliešana, bet arī identitātes noteikšanas pamats. Tā nav kāda intelektuāla, pedagoģiska vai filozofiska izvēle, kā to nosaka apgaismības laikmeta princips Rietumu demokrātisko nacionālo valstu, tai skaitā arī ASV, izveidošanai. Drīzāk, kā to savā grāmatā ”Prāta sakāve” demonstrē franču rakstnieks Alēns Finkīlkrots (Finkielkraut), identitāte postmodernisma laikmetā balstās dzimšanā, kultūrā, kas sakņojas etniskumā. Tas izslēdz jebkādu reālistisku dotā grupējuma paplašināšanos (izņemot dzimšanu), un tā izdzīvošana ir atkarīga no telpas un teritorijas radīšanas, atvairot citu grupējumu spiedienu, kuri vēlas iegūt doto zemes gabalu, bet nevēlas, lai tos apdraudētu citas kultūras vai pat lai tās tur pastāvētu. Tādējādi visdažādākajās pasaules vietās plosās kari.
Pat pie mums [ASV], lai arī šeit neviens nešauj, attieksme pret šo jautājumu lielākoties ir tāda pati, jo dažādu rasu un dzimtu grupējumi pieprasa sev neatkarību, pamatojot to ar visdažādākajiem, bet tikai ne intelektuāliem iemesliem. Mēs to dēvējam par daudzkultūru sabiedrību, taču ne starpkultūru izpratni, bet gan kulturālu norobežošanos. Finkīlkrots savā darbā atklāj to, ka šos identitātes meklējumus ir aizsākuši etniski orientēti 19. gs. vācu filozofi, kurus apzīmē ar vārdu Volksgeist, proti, tautas gars; kopš tā laika šo pašu pieeju lietojuši arī nacisti un intelektuālie fašisti, jo patiesības meklējumus un tās apspriešanu ir aizstājusi varas pielietošana, un tas viss tādēļ, lai kaldinātu un saglabātu kādu identitāti, vismaz līdz tam brīdim, kamēr parādās kāds stiprāks.
Arī Jesaja šeit runā par identitāti. Pravietis ielūkojas tajā laikā, kad viņa tauta būs sagūstīta un izsūtīta uz Bābeli, un atradīsies stāvoklī, kurā, kā mēs itin labi varētu iedomāties, to mocīs neziņa, vai tā vēl joprojām ir Dieva izredzētā un vai tā vispār spēs izdzīvot. Taču vēl pirms tam Jesaja mierina savu tautu un arī mūs.
Jā, kādreiz Israēls bija cīnījies par apsolīto zemi, taču šis laiks jau bija pagājis. Šeit viņu identitāte slēpjas pavisam kur citur. Viņi ir īpaši nevis savas zemes vai kultūras dēļ, bet gan tādēļ, ka viņus par tādiem pasludina Dievs. Mīlestība un uzticība, kura reiz agrāk bija īpaši pasludināta ķēniņa Dāvida paaudzēm, nu tika pasludināta un attiecās uz visiem. Pat atrodoties trimdā, viņi ir īpaša tauta, kurai ir dāvāta sava identitāte. Šī žēlastība nebija atalgojums par kādu padarītu darbu vai ievērotu bauslību. Dzīvē tik bieži darbojas princips quid pro quo (dots pret dotu), taču Dievs piedāvā vienreizēju dāvanu: metiet pie malas naudu un pārstājiet skaitīt zeltu; bauslības darbu iemantotais nevienam nesniegs gandarījumu.
Tā vietā vienkārši ēdiet un dzeriet par brīvu. – Pirkt bez naudas, par brīvu?! Kā to saprast? Nejautājiet, vienkārši baudiet to. Kas var atļauties tā rīkoties? Vienīgi pats Dievs. Vienīgi Viņš var segt jebkādus, pat vislielākos izdevumus, un vienīgi Viņš spēj dot pārpilnību. Mīlestība, kura kaldina Dieva tautas identitāti, nekad nepieviļ. Ūdens, piens, maize, vīns – viss par velti, protams, tas ir arī burtisks dzīvības nodrošinājums, taču šeit tiek dots arī daudz kas vairāk. Dievs dod viņiem savas izredzētās tautas identitāti. Viņi neizveido paši savu identitāti. Viņus veido Dievs, kas uzlūko tos kā savu tautu.
Taču, pretstatā mūsdienu nacionālās identitātes cīņām, kurās ātri tiek novilktas etniskās robežas, dievišķā identitāte sniedzas daudz tālāk un sevī ietver tādas tautas un nācijas, par kurām Israēls pat nekad nav dzirdējis. Viņu rindas aizvien aug, kuplinot Dieva aicināto un no Viņa žēlastības pārtiekošo skaitu – tautas, par kurām Israēlam un Jesajam nebija nekādas nojausmas, tādas kā mēs.
Mēs nākam nevis sagūstītās jūdu tautas – niecīgas un nožēlojamas tautas – dēļ, bet gan Tā dēļ, ko Dievs ir apsolījis savai tautai par vadoni. Viņa atnākšana bija gan Jesajas, gan Bābeles jūdu nākotne; mums šī atnākšana nu jau ir pagātnes notikums. Taču gan viņiem, gan mums tas nav tikai kāds vēsturisks notikums, bet ar šo iemiesošanās notikumu teoloģiski saistās apsolījums, kuru var uzņemt ticībā: šis atnācējs ir Dieva žēlastības un mīlestības iemiesojums. Tātad mēs pievienojamies Jes. 55 minētajai tautai tās Svētā dēļ, kas ir svēts ne tikai savas būtības dēļ, bet arī tā dēļ, ko Viņš pilnībā izpilda, tā Svētā dēļ, kura identitāte, vara un mīlestība ir tik spēcīga, ka Jesaja jau pārliecināti runā par Viņa nesto diženumu. Kristus ir visu Dieva doto pagātnes, tagadnes un nākotnes solījumu fokuss un summa, un mēs (līdzīgi Jesajam un vēlāk – Bābeles trimdiniekiem) uzticamies šiem solījumiem un tiekam pestīti.
Identitāte mums ir svarīga. Kulturālie kari neliks mūs mierā, un, ja taisnība ir Finkelkrotam, prāta sakāve mūsu sabiedrībā turpināsies līdz pat tam brīdim, kamēr tā netiks pacelta augstākā līmenī. Runā, ka pat mājlopiem ir sava kultūra, bet cilvēki taču spēj ko vairāk. Nerunāsim par utopijām, bet cilvēki vismaz var dzīvot saskaņā ar savu intelektu, nevis kādu Volksgeist. Un mēs, mēs dzīvojam saskaņā ar kādu citu Geist, citu Garu, kas padara mūs par tiem, kas mēs esam.
Ūdens, piens, vīns – tā ir bezmaksas, bezgalīga žēlastība. Uz kādu brīdi arī burtiskā maize un vīns Sakramentā mums šodien atkal dāvina pašu Svēto. Citi, iespējams, paņirgāsies par aicinājuma un apsolījuma vārdiem. Viņi drīzāk maksās paši ar saviem darbiem un, lai cik tas nebūtu skumīgi, iegūs daudz mazāk. Tas, kas ir mums, iespējams, citu acīs nešķiet nekas īpašs, taču Dieva acīs – un Viņa vērtējumā – mēs dzīvojam greznībā. Šeit nav identitātes krīzes. Mēs zinām, kas mēs esam.
Āmen.
Roberts Rozīns
Sprediķis nolasīts 1995. g. 29. martā Konkordijas semināra kapelā Sentluisā, ASV. No angļu valodas tulkojis Andris Smilgdrīvs.